BLOGI  
Mürk x Isola – Balti Jaam Pavilion. Foto: Patrik Tamm

Tallinas mūzikas nedēļas pieraksti 0

Jānis ‘Pikaso’ Lipšāns
11/04/2017

Tosts Gurdžijevam

Baložu iela. Neskatoties uz Gata Belogrudova paša atzīto viņam piemītošo kaiti – topogrāfisko idiotismu –, ko kārtējo reizi, viesojoties Tallinā, sevī atpazīstu arī es, mēs esam veiksmīgi atgriezušies Rīgā. Mana ceļasoma ir pilna ar netīrām drānām, kas iepriekšējo dažu dienu laikā ir piedzīvojušas savu zvaigžņu stundu un pabijušas ārpus drēbju skapja. Tu jau zini, kā tas ir, kad pēc kopā piedzīvotā bieži vien sākas netīrās veļas publiska mazgāšana. Tās, piesūkušās pilnas ar ambīcijām, kuras tikušas projicētas uz manu necilajā garderobē ietērpto reportiera ampluā, gaida „Atbrīvošanas dienas” cienīgu skalošanu. Vēl pirms četrām stundām bijām Tallinā kopā ar draugu un operatoru Rihardu Gēci, nepiespiestā un mazliet huligāniskā manierē smērējoties pa Tallinas mūzikas nedēļas piedāvāto kultūras programmu, kas nule ir izaugusi jau līdz tādiem apmēriem, ka festivāla kapacitāte ir sasniegusi griestus un neaug mūziķu skaitliskajā izteiksmē, bet gan vēršas saturiskajā plašumā un dziļumā dažādu jēgpilnu izpausmju šķautnēs. Gribi sausiņus?


Gatis Belogrudovs. Foto: Rihards Gēcis


Creative Impact Conference
. Foto: Tűnu Tunnel

Uz vienu roku metušies ar urbānās kultūras festivālu, kā to dēvē paši organizatori, Tallinas mērijas un Igaunijas Kultūras ministrijas, skandināvu banku un telekomunikāciju pārstāvji devītajā norises gadā spēja piesaistīt 36 823 apmeklētājus, t.sk. 1193 delegātus, no kuriem 781 bija ieradies no ārvalstīm – to vidū arī mēs (turpmāk tekstā „t.sk.”), un uzaicināt uzstāties 250 visdažādākā žanra mūziķus no 32 valstīm, kas muzicēja gan uz 80 skatuvēm, gan vairāk nekā 100 Tallinas pilsētvidē integrētās mazākās performanču vietās. Tāpat orgkomiteja pratās pacelt 30 dažādas gradācijas diskusiju paneļus un konferences, kur uz augstāka vai zemāka podesta vietu ieņēma un viedokli pauda 112 lūgtie runātāji. Komplimentējot pavasarim (domājot par to plašākā kontekstā), zīmīgs ir fakts, ka šogad tīri simboliski (?) par vienu no konferenču norises vietām tika izvēlēts Krievijas Kultūras centrs, kas kā Staļina laika neoklasicisma iemiesojums, savā laikā izkalpojies Krievijas flotes oficieriem, nu vētīja, kādu iespaidu kreativitāte var atstāt uz dažādu nāciju pilsoniskās sabiedrības prātiem. 

Ja bez zemtekstiem, tad secinu – no tuvākām un tālākām ārzemēm atceļojušie festivāla tūristi, kas skaitliskā ziņā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir piepulcējuši savam bariņam vēl vairāk par 2000 cilvēkiem, dod reālu pienesumu pilsētā strādājošo cilvēku, uzņēmēju un Tallinas pilsētas pašvaldības budžeta ieņēmumiem. Kas pasūta mūziku, tam maksā.


DaGamba. Foto: Aivo Jeez

Bez paģirām

Mūsu mazajā un omulīgajā Airbnb dzīvoklītī žūžo dūmu nosūcējs, kas uzcītīgi aprij cigarešu dūmus un sarunu atblāzmas, kurās apmaināmies ar pieticīgiem iespaidiem par piedzīvoto šajās dienās Tallinā. Jau trešo dienu fonā skan Madlib sastādīta pleiliste, kurā viņš, iestarpinot komentārus, dalās ar savu sapņu džeza instrumentālistu sastāvu. Rīt mājup uz Rīgu, bet šonakt vēl pa ceļakājai uz čučumuižu. 

Nule atgriezušies no festivāla Positivus un I Love You Records kūrētās koncertkinozāles Sõprus, kur nakts noslēguma koncertu sniedza Latvijas kolektīvs DaGamba. Ar kādu pārliecību šamie atcēla atrādīšanos Tallinas publikai uz kādas no pilsētvidē rodamajām mazajām skatuvēm dienas gaišajā laikā, ar tādu piecēla kājās no kinoteātra krēsliem sanākušos klausītājus. Pat divus gadus atpakaļ Tallinas mūzikas nedēļā nejauši sastaptais un iepazītais Eur 250 000 jaunlatvietis Kirils – nejaušību nav – arī ir klātesošs un pie bāra uzsauc dzērienus latviešu meitenēm. Patīk. Mūzika.


RAT. Foto: Taaniel Malleus


Echo & Tito. Foto: Taaniel Malleus

Vismaz bez vilšanās, jo vakara ievadā Sinilind klausāmā hiphopa mūzikas scēna ir blāvs turpinājums iepriekšējo gadu piedāvātajai programmai. RAT, puiši no Polijas, kas sevi pozicionē kā žurkas, dod šķietami loģisku, taču repa mūzikas žanram, maigi izsakoties, pretrunīgu skaidrojumu sava skatuves vārda izvēlei, kas vienkārši kaut kā grauž acīs un ausīs. Reducēju – žurkas ir grauzēji ar augsti attīstītu intelektu, bet rajonā tās tur necieņā, jo ar žurkām personificē stukačus. Nezinu, vai džekiem vienkārši gribējās provocēt, vai arī tas viss neziņas dēļ. Pārliecība par saviem spēkiem nenorezonē. Starp vietējo censoņu iznācieniem, kuri spēj atstāt vienaldzīgu ar vienveidību savā rečitatīva plūsmā, intonācijās un muzikālo pavadījumu sekvencēs, programmā paspīd arī Izraēlas pārstāvji Echo & Tito. Pasmaidu. Vai nu aizgājušo laiku burunduki Čips un Deils, vai arī jaunāko Ledus laikmetu oposumi Krešs un Edijs. Mимо. Ne tik daudz muzikāli, cik ar savu harizmu – tandēmā ir maza, apaļīga meitene ar ugunīgu temperamentu, kura iespēj sasaukt pūlī savas „māsas” un paņem auditoriju, kamēr partneris uz bungmašīnas veido ritmiskās sekcijas uzbudinošos skeletus, ietērpjot tos ebreju mūzikai raksturīgo melodisko intonāciju sintētiskajās skaņās. Lielākas masas pulcēt spējīgais TOMM? €A$H nemaz netēmē konkurēt. Viņam vēlā pēcpusdienā noorganizēts savs slepenais koncerts, par kuru var uzzināt, ja seko līdzi sociālajiem tīkliem. Turklāt, ja lieto noteiktu aplikāciju, tad uz norises vietu vari nokļūt ar taksi bez maksas. Es atbraucu samaksājis. Lieki. Varēja taču par brīvu. Varēju arī vispār nebraukt. Par brīvu. 


Tommy Cash. Foto: Patrik Tamm

Starp tā sauktajiem pasaules karstajiem punktiem Sīrija bēdīgā kārtā, liekas, ir līdere – pilsoņkara plosītā zeme, kurā dažādu etnisko grupu savstarpējā konkurence ir nonākusi līdz nu jau ilgstošai civiliedzīvotāju asinsizliešanai. Sīrija mani atrada Igaunijā. Biit Me mūzikas ierakstu veikalā vaigā satieku reperi Chyno – sīriešu izcelsmes filipīnieti, kurš pašlaik dzīvo Beirūtā. Seko īsa uzstāšanās. Angļu un arābu mēlē (paveicās ar tulku) skaidri un artikulēti par notiekošo viņa īstajās mājās, ieliekot to pasaules kontekstā – korupcija, kas baro ierēdņu alkatību pie varas esošajos ešelonos, pretstatā vienkāršā cilvēka ikdienas paradigmai, kara bezjēdzīgums un kāds, kurš ar to visu nopelna. Uzprasos uz īsu sarunu: hiphopu viņš uzgāja 90. gadu sākumā, noskatoties tajā laikā popularitāti iekarojošā repa trio Naughty by Nature videoklipu dziesmai Hip Hop Hooray – tas kompensēja tajā laikā Saūda Arābijā dzīvojošā jaunieša alkas pēc komūnas sajūtas un iedvesmoja pievienoties hiphopa kultūrai. Nenoliedzami, hiphops savā izpausmē postulē arī zināmu protesta formu un savā būtībā iestājas par vārda brīvību, kas, ņemot vērā Sīrijas valdošā režīma attieksmi pret citādi domājošajiem, bija un ir veids, kā viegli nonākt konfliktā ar valdības realizēto politiku, tāpēc daudzi Sīrijā dzīvojošie izvēlas turēt mēli aiz zobiem, savukārt emigrējušie uz citām zemēm ir vokāli un var atļauties paust savu patieso nostāju.


Chyno. Foto: Aivo Jeez

Atbrīvojies no delegātam pienākošās festivāla tašas, nepiespiestā solī slīdu uz kino seansu, kur pirms filmas ar gudru ziņu grasos sastapt Uldi Cekulu, Vides filmu studijas izveidotāju un vienu no filmas Liberation Day producentiem. Vēl jāpagaida – skaņas tests DaGambai. Skatuves grafika pārzine ar pārliecinošu žestu māj skaņu pults virzienā. Džeki mierīgi turpina – nekas, pagaidīs – „Tagad drobeni!”. Izeju ārā ievilkt dūmu. Atceros, ka izeja uz ielu no mūsu dzīvokļa vecpilsētā ir caur arku, kurai atsevišķi vārti, kas atverami ar čipu. Rihards vēl gulēja, kad es devos prom ar visām atslēgām. Un ja nu manis plati vaļā atstātie vārti ir aiztaisīti ciet, pateicoties kāda mīļa cilvēka pūlēm? Dodos pārbaudīt. Ciet. Mhmm. Ienāku dzīvoklī. Madlib ir, Gēča nav. Atpakaļ uz kinci.

Nokomplektējuši trio – es, Gēcis un Hamidrezu Rahbaralamu (DaGamba) – skatāmies filmu ar smaidu uz lūpām, jo montāža rāda komiskas mizanscēnas. Ziemeļkorejas valdības aparāta uzticamajiem aģentiem nākas nopūlēties vaigu sviedros, lai atbraucējus noturētu Vadonim pietiekami īsā estētiskās un mākslinieciskās cenzūras pavadā. Par uzvedības normām nerunāsim – paši augstākie standarti.
Hamiks smaida. Mēģinu lasīt no lūpām – nākamo projektu ambiciozais norvēģu režisors un brīvmākslinieks Mortens Traviks varētu paģērēt Irānā, kur ar mullu svētību rādīt Viktora Runtuļa jaunākās sezonas kabarē izrādi. Mani pieviļ domu lidojums – это только цветочки


Liberation Day
. Foto: Tűnu Tunnel

Pēc filmas Q&A sesijas ieintriģēto skatītāju jautājumus ar pieredzējušu piedzīvojumu meklētāju šarmu atsit filmas veidotāji. Cik maz mēs tomēr zinām, kā tur ir patiesībā. Prasu vīriem, vai, viņuprāt, eiropiešiem piemītošās profesionālās priekšrocības organizatoriskajās un tehniskajās zināšanās par šādu koncertu apskaņošanas gabarītiem, esot pārākiem pār ziemeļkorejiešiem, tik tiešām atstāj mūs, eiropiešus, zaudētājos vispasaules cenzūras, smadzeņu skalošanas un propagandas disciplīnās? Ko niekus! Viens no filmas protagonistiem – Ivans Novaks – noveļ visu uz tirgus ekonomiku un spēles noteikumiem, ko tā diktē, kā arī norāda uz mūsu nosacīto brīvību, katram darot to, ko vēlamies un tikai sev mājas apstākļos. Ziemeļkorejā cenzūra nav ticības jautājums, bet gan estētiskās gaumes uzstādījums – tādas lietas kā remiksi vai kaverversijas viņu iemīļotajām un nozīmīgajām kompozīcijām, kuras Laibach piedāvāja savā interpretācijā, gluži vienkārši nepārliecināja norīkoto nācijas priekšstāvju kritisko domāšanu. Un ne jau tāpēc, ka to skanējums bija folkloru graujošs. Vienkārši, spēks joprojām ir tīrās tradīcijās. 


Mürk x Isola – Balti Jaam Pavilion. Foto: Patrik Tamm

It takes two of us

Katru reizi atgriežoties soļa attālumā no savas gultas, gribas vēl mazliet kaut ko apēst, pirms krist miega valgos. Aiz muguras gara diena, nakts bija jauna un pa ceļam bija Staķiks. Tiem, kas Rīgā siro pa nakts lokāliem, nereti tieši šāda veida pitstops ir pēdējā pieturvieta pirms došanās mājās. O! Sanāk, ka arī Statoil ātrās ēdināšanas piedāvājums un to baudīt nākošie ietilpst zem pirmīt sarunā ar Šeinu minētā diennakts tumšā laika ekonomikas segmenta.

Uz gaismu ejam. Toties, tikko bijām vēl tumšākā vietā – Balti Jaam Pavilion – Tallinas centrālās dzelzceļa stacijas tunelī, kas savieno uzgaidāmo paviljonu ar pilsētu. Reiva kultūra Tallinas mūzikas nedēļā sevi, šķiet, piesaka pirmo gadu (labojiet, ja maldos, bet neko tādu es iepriekš neatceros), un audiovizuālais pieteikums te turpinās no piektdienas līdz pat svētdienas rītausmai. Milzīgā masā saplūdušie reivotāji dīdās un mīdās pa dzelzceļa pasažieriem tik ierasto grīdas segumu, mūzika uz pilnu klapi, gaismu stari šķeļ piķa melno telpu, un vienā brīdī es iedomājos – kāpēc te nav ne viena diskžokeja no Latvijas? Grasos jau tūlīt uzmundrinoši dalīties ar draugiem Rīgā – Elvi Soulsystems, Kaspar Kondrat u.c. – bet… izlādējas telefona baterija. Labi, pietiks. Jādodas pie miera, bet pirms tam varētu vēl kaut kur ieskriet paķert ko ēdamu. Gēcis saka, ka tepat ārā ap stūri redzējis Staķiku. Ok, ejam.


Miss Velvet & The Blue Wolf. Foto: Carolina Tagobert

Jauns, kolorīts un mazliet odiozs (indie roka ar funk piesitienu) mūziķu kolektīvs no ASV – Miss Velvet & The Blue Wolf –, ar kura solisti iepazīstos, kā jau ierasts, palaižot sievieti rindā uz tualeti sev pa priekšu, pēcāk liek maķenīt vilties. Proti, kad sāc just, ka kāds tā vien vēlas no sevis izspiest visu to autentisko aizgājušo laiku referenču plejādi un sevi pasniedz kā mīlestības augli no 70. gadu The Chicago un Led Zeppelin orģijas ar Dženisu Džoplinu, tad... nu, atliek vien piebilst, ka pie taustiņiem ir mazliet korpulenta izbijusi operdziedātāja cienījamos gados. Viss kārtībā. Mani vienkārši neuzrunāja. Diez, kā viņiem gāja pagājušajā gadā SXSW.

Būtu labāk palikuši Fullsteam's (Somu ierakstu kompānija) 15. dzimšanas dienas pasākumā, kas norisinājās kādreizējā Tallinas spēkstacijā. Bezmaksas furšets un bārs, viegls sintīpops. Ai, ko es te muldu. Cik tad ilgi to var izturēt! Negaidīti iepazīstos ar kādu dāmu no Zviedrijas, kura kūrē vienu no festivāla sarunu paneļiem. Runājam par ilgtspējību. Ok, pieklājības pēc uzkavējos uz small-talk. Kad vēlāk tiku iegājis paausīties, ko šamie runā, tad atkal diezgan ātri devos prom. Tehnoloģijas, nākotne, komunikācijas, loģistika, vienvārdsakot, ilgtspējīga attīstība. 2018. gadā Stokholma būšot pirmā pilsēta pasaulē, kur ieviesīšot 5G mobilo sakaru tīklu. Sasodīts! Ko es te vēl daru ar savu 3G?! Tinu makšķeri.


Moddi. Foto: Aron Urb

No 250 festivālā uzaicinātajiem mūziķiem tikai retajam ir vēl kāds vadmotīvs bez pamatotās nepieciešamības atrādīties. Norvēģu mūziķim Moddi ir politiskā aktīvista profils. Kontrastējot gluži vai bērnišķīgi trauslajam vokālam, ko papildina skandināviem raksturīgā angļu valodas izruna, viņa izpildītās dziesmas saturiski izsaka nobrieduša cilvēka principiālu nostāju. Viņš dzied dziesmas, kas ir aizliegtas 12 dažādās valstīs. Atdzejojis no dažādām pasaules valodām, Moddi angļu valodā pauž atbalstu to autoriem un līdzīgi domājošajiem. Albuma Unsongs galvenais singls Eli Geva vēsta par Izraēlas armijas virsnieku, kurš 1982. gadā atteicās vest kaujā savā pakļautībā esošos armijas spēkus. Ar dziesmiņu karā gāju. Ja gribi ar viņu draudzēties, tad var sanākt ziepes – kādā koncertā 2016. gada nogalē Moddi tomēr atturējās izpildīt grupas Pussy Riot dziesmu Punk Prayer pēc tam, kad Krievijas ģenerālkonsuls Norvēģijā brīdināja, ka pavadošā Arhangeļskas kamerorķestra sastāvā esošajiem mūziķiem draud līdz pat sešiem gadiem ilgs cietumsods, ja dziesma tiks atskaņota. Es nemaz nenojautu, ka tāds būs dienas turpinājums.


Elizabeta Lāce. Foto: Ana D’Elía

Iekārtojusies kādā mazā grāmatu veikaliņā, uzstājas Elizabeta Lāce – pamīšus spēlējot te elektriskās klavieres, te arfu. Grupas „Sīpoli” cienīga teatralitāte, izpildot savas kompozīcijas. Dziesmas piesaka angļu, bet izpilda tās arī latviešu valodā. Kronis visam ir veltījums Lienei Šomasei. Nesamulstu, kaut izsprūk smiekli. Neviens nesēž – visi stāv kājās, jo nav jau kur apsēsties. Varbūt tāpēc neviens nenolasīja, bet beigās tāpat plaudēja.

Rīts sācies vēlu, esmu nogulējis Riharda zvanu. Lasu īsziņā, ka viņš nule ir ieradies Tallinā un derētu beidzot tikties. Jūtos pacilāts, jo beidzot vairs nebūšu viens. Nepārproti, uz Tallinas mūzikas nedēļu brauc pietiekami daudz latviešu, taču viņus visus bieži sastopu Rīgā, un katram jau savi plāni, negribas kā piektajam ritenim vazāties līdzi. Norunājam, ka sagaidīšu viņu dzīvoklī, bet 10 minūšu gājiens izvēršas stundu ilgā gaidīšanā. Es jau burtiski stāvu uz ielas, un ar acīm medīju, no kuras puses varētu parādīties Riharda pazīstamais stāvs. Ieraugu. Smaids, apskāviens. Nu, tik būs! Piesēžam dzīvoklī un pārmijam vārdu par šīs dienas plāniem, un, kā jau runāts iepriekš, vēlreiz viens otram apstiprinām – bez steigas, būs stāsts, kam laimīgas beigas. Atveru e-pastu un lasu vēstuli no festivāla organizētājiem. Manis pieteiktā delegāta vieta autobusā ekskursijai uz Arvo Pērta centru tomēr nav apstiprināta. Viss pilns. Vells, kā Auniņam tomēr veicas – pāris gadus iepriekš Toms nocopēja divas sievietes ar mašīnu un aizlaida, kad viņam tika atteikta vieta pilnajā autobusā. Nu nekas. Citreiz. Vismaz tagad mēs esam divi – es un Gēcis.


Danielle De Piccotto. Foto: Tanel Tero

Pasaki, ko domā

Es to vairs nepanesu. Festivāla atklāšanas vakars, bet tāds depresīvs muzikālais noformējums, ka grasos pamest viesmīlīgo pieņemšanu. Sākumā Alexander Hacke & Danielle de Picciotto no Berlīnes – viens kā aizkauts zaurs rūc mikrofonā, kamēr otrai vijole auksti un gari velk vienu noti. Nomainām koncertzāli. Igauņu duets Maarja Nuut & Hendrik Kaljujärv apspēlē folklorizētu teiku par vilku un beigtu zirgu galvām. Kas tas par žanru? Paldies par uzmanību. Slīdu jau uz izejas pusi, kad, ejot garām kādām durvīm, caur stiklu pamanu tehniskās noliktavas telpu, kurā saviesīgu vakaru sadomājuši uztaisīt kāds kungs ar kundzi. Telpa pilna ar skaņu ierakstu verķiem – mikrofoniem, skaņu pultīm un tamlīdzīgām lietām. Mani uzreiz pamana, bet tā vietā, lai aizvilktu žalūzijas, durvis atveras, un mūs aicina iekšā uz glāzi vīna. Iepazīstos un kādu pusstundu iesēžu uz sarunu. Izrādās Mikko kādreiz skaņojis koncertus, bet tagad tam jūtas jau par vecu, tāpēc nodibinājis kompāniju un atjauno vecas analogās skaņu ierakstu studijas miksēšanas pultis, kuras pēc tam pārdod atkal tālāk. Ja tagad vari visus kanālus uz kompīša miksēt, tad kādreiz tas bija tāds milzīga izmēra kombains, kas kaut ko svēra un aizņēma visu istabu. Iedod man vizītkarti. Labi, būsim kontaktos. Jānodod ziņa Baušķeniekam.

Vēl agrā pēcpusdienā esam pilsētā, var noķert tos mazos sarunu panelīšus. Vienā no tādiem trīs vīri gados savā starpā prāto, kas ir noticis ar mūzikas žanriem, jo neko vairs nevarot saprast. Viss lēnām iet atpakaļ pie vecā labā: patīk – nepatīk. Kaut kur tiek iepīts arī identitātes jautājums, uz ko atbildes ieciklējās apmēram uz to, kā metālisti ar reperiem viens otru sita. Bet, pirms ļāvu sev uzklausīt večus spriedelējam tālāk, es nolemju tomēr atstāt to viņiem pašiem, lai tiek skaidrībā. Šādās sarunās es neko jaunu neiegūstu. Cilvēki gados reflektē par aizgājušo laiku muzikālajām pieredzēm, bet es vēlos doties uz priekšu.


Kidz. 
Foto: Aivo Jeez

Esmu pabijis mājās un pagatavojis maltīti. Kas saistās ar dzīvojamo telpu, kur atbraucēji paliek pārnakšņot, tad festivāls šogad ienāk arī šajā teritorijā. Tas nav nekas jauns – kvartirņiks ir mūziķiem draudzīgs koncepts, un tos savā laikā, kā dienu atpakaļ man stāsta Artemijs Troickis, rīkojis arī viņš pats. Man šogad nevienu tomēr nesanāk apmeklēt, bet piedāvājums ir intīms un vispār uzrunā. Runāt par to, ko piedāvā festivāls, par savu atbildību uzskata arī tā rīkotāji. Esmu ieradies uz preses brīfingu, kur komunikācijas vadītāja Marisa Hellranda izskrien cauri programmai, pirms dod iespēju aci pret aci iztaujāt Tallinas mūzikas nedēļas izveidotāju Helēnu Sildnu. Kamēr Marisa prezentējas, pie mana galdiņa piesēž Farah Ramadanmeitene no Beirūtas, kas dzīvo Londonā un strādā farmaceitu konsultācijas firmā. Viņai atbraukt uz Tallinu ir bijis spontāns lēmums, gribējies kaut ko pamainīt savā dzīvē. Viņa sapņo par atgriešanos Beirūtā, lai tur rīkotu kaut ko līdzīgu Tallinas mūzikas nedēļai. Ar kaut ko ir jāsāk. #TMWtalks


Simon Reynolds, Kieron Tyler, Kevin Cole. Foto: Helena Pass

Kas sākotnēji tika uzsākts par platforma igauņu mūziķiem, nu ir izaudzis līdz starptautiskam notikumam Baltijas un Ziemeļvalstu reģiona līmenī. Igauņi sen jau kā vairs nevārās savā sulā, un festivāls dod iespēju ielikt sevi plašākā kontekstā un samērīties ar pasauli tepat savās mājās. Lai gan mūzika joprojām ir centrālais magnēts, ar katru gadu festivāls ir iespējis pievienot virzienus, kādos papildināt piedāvājumu vai bagātināt esošo elementu pienesumu. Varētu domāt, ka sīči ir kaut kāds apgrūtinājums, lai pilnvērtīgi pavadītu laiku. Izslēdzam ego, un ar skatu perspektīvā – bērnu programma nav nekāda bumbām piepildīta istaba, kur atstāt bērnus, kamēr vecāki izklaidējas. Tā vietā sīkie tiek iesaistīti festivālā un tiek uztverti kā pilntiesīgi tā dalībnieki, pašiem kūrējot, veidojot un vadot savu programmas daļu, kurā bērni un jaunieši izzina mūzikas producēšanu, interaktīvas audiovizuālās instalācijas izveides pamatprincipus, rada dziesmas un paši tās izpilda. Vecie stāv malā. Garšu izzināšana no vietējo saimnieku produktiem, gatavojot igauņu tradicionālos ēdienus vai vienkārši piesaistot izmeklētus ēdinātājus no dažādiem Igaunijas nostūriem, nu ir pieteikusi eksotiskākas receptes. Izskatās, ka kāds vienkārši ir apskatījies uz karti savā priekšā. Skats pa labi – Japāna. Skats pa kreisi – Meksikas virtuve. 


Frankie Animal. Foto: Patrik Tamm

Internacionāls gardēdis. Tieši atvērtība dažādībai ir tas, ko Helēna redz kā Tallinas spēku. Ilgtspējība ir viens no galvenajiem šī gada vadmotīviem, un festivāls piesaista vietējās mākslas akadēmijas studentus, kas veido kā estētiski interesantus un radošus, tā praktiski pielietojamus elementus, uz kuriem uzdurties urbānajā pilsētvidē. Festivāls beigsies, bet, piemēram, ekodizaina atkritumu šķirojamās miskastes paliks. Kad lietas aiziet, tad tam notic arī politiķi. Ja kādreiz Tallina tika mārketēta, balstoties uz vecpilsētas bruģa UNESCO mantojumu – Rīgā tāds ir, un daudzās citās Eiropas pilsētās arī tāds ir. Lai ir! Jaunākas paaudzes tūrists ceļo pavisam citu motīvu vadīts, un, ja to veiksmīgi pārdod pilsētas galvām, tad kopīgiem spēkiem ir iespējams panākt rezultātu, kur ieguvēji ir visas iesaistītās puses. Kad jautāju, vai ir kas tāds, ko festivāla organizētāji darītu savādāk, ja viņiem būtu iespēja sākt visu no jauna, Helēna pauž gandarījumu – laimīgā kārtā vienmēr ir izdevies pieturēties pie tā, kas pašiem patīk. Bez spaidiem. Brīvību Villijam!


Artemijs Troickis. Foto: Jana Solom

Ansamblītis 

Misijas apziņas vadīts, esmu savācis Latvijā radītas mūzikas izlasi, lai padalītos. Nē, tas nav Tallinas mūzikas nedēļas demo skapis, kurā iemestais muzikālais materiāls iepriekšējos gados ir ticis ķidāts atsevišķā paneļdiskusijas sesijā. Somā blakus plecu pie pleca sagūluši jaunāki un vecāki ieraksti CD un vinila formātā: Deniss Paškevičs ar kundzi Jolantu Gulbi-Paškeviču, Oriole, Gas of Latvia, Arturs Skutelis un Tvērumi, Linda Leen, Rīgas Modes, Elizabete Balčus, Mona de Bo, A.N.D., Ingus Baušķenieks, 19 gadi pirms sākuma, CAFE2, DODO, Manta (neticami, bet esmu viens no pirmajiem, kas dabūjis jaunā albuma “Karaliene Anna” dubultplati savās rokās! Rakstu Rudakam, lai padalītos, pardon! – palielītos – jūtams smaids Ulda ūsās), Elizabete Lāce, Instrumenti & DORA, Staņislavs Judins. Vēl agrā rīta stundā sēdēdams Kaņepes Kultūras centrā un gaidīdams nakts autobusu uz Tallinu, pieķeru sevi pie domas, ka tādā sastāvā uz ārzemēm dodos pirmo reizi. Ansamblītis brauc ciemos pie Artemija Troicka. Būtu tu redzējis viņa acis, kad es viņam nodevu šo paciņu no Rīgas. Visādi mēģināja atgaiņāties no vinila platēm, jo viņa iecienītais formāts ir CD. Nekas, būs iemesls iegādāties plašu atskaņotāju.  Misija izpildīta. Interviju ar Troicki drīzumā lasi tepat arterritory.com.

Esmu ieradies norādītajā delegātu reģistrēšanās punktā, kur saņemu savu akreditāciju un sākam visu no jauna. Tallina 2018. Nu, tu jau zini!


Arterritory delegāts. Foto: nezināms autors