BLOGI  
Foto: Natālija Vikuļina

Vēstule no Londonas. Par vietu un būšanu nevietā 0

Natālija Vikuļina
09/03/2017

Es rakstu šīs rindas, otrpus logam teju vai dzimtā Herova, vienādu namiņu rindas, blakus katram – akurāti apcirpti krūmi un zāliens, visos gadalaikos var ieraudzīt ziedošu rozi vai kādu citu puķi, un pat tagad, neskatoties uz februāri un temperatūru pie nulles, aiz mana loga ar milzīgu, nepiedienīgi asiņainu ziedu zied rododendrs. Es to izrādu viesiem, paskat, apskates objekts.

Džeimss Greiems Balards Londonas piepilsētas aprakstīja kā vietas ar nevainojami pļautiem zālieniem un sanitāri tīru bruģi; Lielbritānijas sirds, dzīves vieta vidējai klasei – miegainiem ļaudīm, kas jau nopirkuši teju visu, par ko sapņojuši. “Iegrimušas savu villu snaudā, zem tuvējo lielveikalu uzticamā vairoga miegainās piepilsētas sapņo par nežēlību un pacietīgi gaida nakts murgus, kas tās aiznesīs sev līdzi kaislīgākā pasaulē,” – rindas, ko Balards rakstījis nedaudz vairāk nekā pirms desmit gadiem, joprojām ir absolūta patiesība.

Par savu dzimto Šepertonu (vēl vienu nomali Londonas rietumos) Balards teicis, ka lielākā daļa Londonas iedzīvotāju tur nekad nenonāks. Londonieši šķērso šos rajonus, pa M25 šoseju atgriezdamies no savām ārpilsētas pastaigām; nesdamies garām rindā izkārtotajiem vienādajiem namiņiem, viņi izjūt “pieklājīgas šausmas”. Mana Herova (Londonas ziemeļrietumi) atrodas jau aiz ziemeļu loka robežām, tomēr vienalga maz ar ko atšķiras no Balarda Šepertonas. Herovas pieminēšana lielākajai daļai manu Londonas pazīstamo liek pacelties uzacij (parasti labajai). Un patiesi – šī vieta ir nemodīga, nekādu hipsterīgu kafejnīcu, džeza klubu, mīlīgu dizaina veikaliņu, grāmatu bodīšu un vintāžas velosipēdu remontdarbnīcu. Šī nav Dolstona. Velosipēdi šeit nav apritē, un es, šķeldama telpu uz sava jaunā riteņa ar skaļo nosaukumu “Hendrikss” (to man nesen uzdāvināja draugi iepriekšējā vietā, ko nospēra vietējie zagļi), jūtu, kā Herovas iedzīvotāji izjūt pret mani jūtas, ko parasti apraksta kā “šausmu un sajūsmas sajaukumu”.


Un starp Balarda guļamrajonu pasauli un Herovu, kur dzīvoju es, ir atšķirība. Tā ir tāda, ka pēdējo desmit gadu laikā Londonas piepilsētu nakts murgs no sapņošanas sfēras iekļuvis ikdienas jomā.

Par to, ka murgs jau ir noticis, es, tāpat kā vairums cilvēku, kas apdzīvo šo salu, uzzināju no avīzēm. Pagājušā gada 24. jūniju var iekļaut kalendārā kā nacionālās atskurbšanas dienu (likteņa ironija, ka referendums par izstāšanos no ES sakrita ar Līgo svinēšanu). Tajā laikā, kad viena valsts daļa skaidri saprata, ka murgs ir noticis un ar to kaut kas ir jādara, otra puse ar jauktām sajūtām apjēdza sevi esam šī posta cēlonis.

No manas mājās līdz tuvākajai metro stacijai (Kingsberija, gandrīz pašas Jubilejas līnijas beigas, ceturtā zona) ir desmit piecpadsmit minūšu gājiens. Daļa ceļa šķērso tās pašas klusās ieliņas. Agri no rīta (ap sešiem) tuvākā autobusa pietura ir pilna ar rumāņiem, kas steidzas uz būvvietām, kas izkaisītas pa visu Londonu. Viņu draudzenes, kuras viegli atpazīt pēc “uniformas” – galvas lakatiņš, tumša jaka, kurpes uz līdzenas zoles un taisni svārki jakas tonī – paliek mājās pieskatīt mazuļus. Viņas iznāks uz ielas dažas stundas vēlāk, pieklājīgi stumdamas ratiņus. Viņām pa pēdām jau no citiem namiem iznāk sari tērpušās sievietes gados, lai aizstaigātu līdz tuvākajai dārzeņu bodītei un nopirktu visu, kas nepieciešams karijam. Viņu krāsainie, spilgtie apģērbi īpaši labi izskatās kopā ar vējjaku un ap galvu apsietu šalli.

Burtiski uz kluso kvartālu un trokšņainās Kentonroudas robežas atrodas ebreju skola, spēcīga, ar labākajiem rādītājiem apgabalā. Turp no visām tuvākajām apkaimēm sabrauc bērneļi – puikas kipām galvā un sprogainas meitenes, visi spilgti zilās formās ar abreviatūru JFS (Jewish Free School). Uzreiz aiz skolas klusums, miers un dzīves vienmuļība beidzas un tu burtiski ienirsti Kentonroudas kņadā. Kentonrouda izstiepjas piecu kilometru garumā, savienodama trokšņaino, steidzīgo, brēcošo un diezgan netīrīgo Kingsberiju ar Herovas rajona vēsturisko centru. Šos piecus kilometrus piepildījuši indiešu restorāni un ēstuves, autoservisi, dārzeņu bodītes, kas pilnas visdažādākajiem eksotiskiem dārzeņiem un augļiem (piecu gadu laikā es tā arī neesmu iemācījusies to visu nosaukumus), labdarības veikaliņi, kur par pāris mārciņām var sev nopirkt sari; nesen te parādījās arī rumāņu veikali – Londonas (kā vēl nesen likās, mūžīgā) etniskā virpuļa simboli.


Herovas vēsturiskais centrs, izvietojies kalnā, ir redzams no tālienes. No turienes paveras burvīgs skats uz Londonu, un katrreiz, tur uzkāpusi, es domāju par to, kāds nepārvarams bezdibenis šķir augšu no lejas. Augšā – vēsturiska XVII gadsimta apbūve, viss ideālā tīrībā un muzejiskā stingrībā... Lielākā šīs apbūves daļa pieder slavenajai Anglijas privātskolai, kas tā arī saucas – Harrow School. Tā ir viena no vecākajām un dārgākajām skolām (apmēram 40 tūkstoši mārciņu gadā), un viena no prestižākajām. Absolventu vidū – lords Bairons un Vinstons Čērčils, karaliskās ģimenes locekļi un, ko nu tur tālu un augstu meklēt, Veņička mūsu, Kamberbačs. Divas pasaules, neraugoties uz atrašanos tik tuvos kaimiņos, nekad nesatiksies.

Vietas problēma neatraujami saistīta ar identitātes problēmu. Banāla doma, tomēr ik dienas to nākas apstiprināt praksē. Jo, atbildot uz jautājumu, no kurienes tu esi, nākas – tā vai citādi, plašāk vai šaurāk, un tomēr – sevi definēt. Būdama imigrantu pilsēta, Londona ir vieta, kur visi ir savējie un visi ir svešinieki. Mana personīgā atrašanās nevietā kļuva par to pašu vietu, no kuras ir ērti domāt un nodarboties ar radošo darbību.


Tā vai citādi visi mani pēdējie mākslas darbi bijuši par to – par vietu, kas nav pie vietas. Raugi, ir kāds punkts kartē, pati karte it kā pretendē uz objektivitāti, platums un garums, GPS, var izsekot saviem maršrutiem vai tieši otrādi – ik dienu veidot jaunus, vadoties pēc kādas citas loģikas. Teiksim, piemēram, tā, lai katru dienu tavs maršruts veidotu kādu vārdu, un nedēļas laikā vien var sacerēt haiku. Tas viss izklausās aizraujoši, tomēr ko tas mums pastāsta par vietu kā tādu?

Jebkurš punkts kartē – tie ir miljons stāstu, kas pastāv vienlaicīgi, saskaras, aizved pie citām vietām, pie citiem stāstiem. Iespējams, tādēļ mutiskā vēsture kļuvusi tik populāra laikmetīgajā mākslā. Nē, es te ne tik daudz par sevi, lai gan mans pēdējais projekts ir par vietu, kas pastāv vienīgi atmiņās (“Nevietā”, 15 min., HD video). Projektu, kas strādā ar (tādā vai citādā veidā) pierakstītām atmiņām, ir milzums.


Videodarba “Nevietā” fragments

Lūk, piemēram, Betina Furnē meistaro teksta instalācijas no Baudsijas ciematiņa iedzīvotāju stāstiem par Otro pasaules karu. Baudsija – tā ir tāda mazītiņa vietiņa austrumu piekrastē, Safolkā; tur vēl no Otrā pasaules kara laikiem saglabājušies novērošanas posteņi – šobrīd jau teju pavisam novārtā atstātas drupas, brutālas betona konstrukcijas, kas pamestas nekurienes vidū. Tur gandrīz neviens nekad neiegriežas, taču, ja nu pēkšņi kāds tur tomēr uzradīsies, izbridīs caur nezālēm pie divstāvu mūra būdiņas (citā vārdā šo celtni nenosauksi), uzkāps pa kāpnēm otrajā stāvā, pienāks pie mazmazītiņā lodziņa, lai pa to paraudzītos uz jūru, tad varēs ieraudzīt, ka uz loga režģa uzvērtas krelles, krellēs savērti burtiņi, kas savukārt veido vārdus un pat frāžu fragmentus: lidotājs bija no Jaunzēlandes, kāda briesmīga smaka, dunoņa, nemitīga dunoņa, sētā kādreiz bija sirēna, izrāva tevi no gultas, visus kukainīšus izbiedēja...

Nu, vai arī Greiems Millers uzstādījis skaļruņus M11 automaģistrāles rajonā. Tur kādreiz bija mājās, tajās dzīvoja cilvēki, mājas nojauca, lai izbūvētu jaunu maģistrāli, iedzīvotājiem lika izvākties, tāds tipisks stāsts par džentrifikāciju. Tagad tur atrodas šoseja, abās pusēs tās malās stāv stabi, tajos tie paši skaļruņi, kā pienāc klāt, noreaģē sensors, un balss no skaļruņa sāk stāstīt savu stāstu.

Vai Emma Smita, viņai viss ir nedaudz sarežģītāk un rafinētāk. Arī darba Playback pamatā ir stāstu ieraksti, savākti “lauka” darbu gaitā Londonas daudznacionālās Čērčstrītas rajonā. Emma Smita no tiem izveidojusi kaut ko līdzīgu galda spēlei, ir kāršu komplekts, komplektā 18 scenāriji, katram tiek iedalīts “savs” stāsts, risinot dialogu, tas jāizstāsta citiem un par atbildi jānoklausās cits stāstījums. Playback, starp citu, vairāk nekā pirms pieciem gadiem tika atvests uz Rīgu (uz festivālu Survival Kit). Un spēle joprojām pastāv divos variantos – Londonas (angļu, arābu, persiešu valodā un ķīniešu valodas Kantonas dialektā) un Rīgas (latviešu, krievu, ukraiņu un baltkrievu valodā) variantā.


Galerijā Showroom izstādē “Alpha, Isis, Eden”

Pavisam nesen galerijā Showroom, kas kā reiz atrodas tās pašas Čērčstrītas rajonā, tika atklāta jauna izstāde, ko kopīgi veidojuši divi mākslinieki – Laura Oldfilda Forda un Džeks Letems. Izstādes nosaukums (lai gan termins “izstāde” te ir ne pārāk atbilstošs, drīzāk gan tas ir viens darbs, kas aizņem veselu galerijas stāvu) “Alpha, Isis, Eden” – tā sauc trīs namus, ko tuvākajā nākotnē plānots rekonstruēt. “Nebija džentrifikācijas, nu tā ir klāt,” sērīgi ziņo preses relīze. Uz milzīgām finiera plāksnēm attēloti pamestie nami, tiem virsū uzrakstīts teksts, sievietes balss lasa stāstus, ko mākslinieki pastaigu laikā savākuši šajā rajonā, privātais mijas ar sabiedrisko, personiskais ar politisko.


Videodarba “Nevietā” fragments

Cilvēks nav vientuļa sala, pilnībā pats par sevi. Tagad uz salas, protams, rit sarunas vien par to, vai Britānijas sala nav Sala. Vieta – tas vienmēr ir kaujas lauks vai sadarbības lauks. Un pat pats diskurss par vietu tagad arī ir kaujas vieta. Neviena diskusija, tostarp augstākajās mākslas iestādēs, par kuru absolventi nesen kļuvu, neiztiek bez vārdiem “globalizācija” vai, teiksim, “laika un telpas saspiešanās”. Jā, lidojums lidmašīnā (īpaši maršrutā Rīga – Londona) man ir tikpat ierasts kā brauciens autobusā, jā, lietas, ko nēsāju, visdrīzāk ir vairākās pasaules valstīs veikta darba rezultāts (izdomātas vienā, materiāls ražots citā, šūtas trešajā), jā, un arī es pati esmu vairāku kultūras tradīciju rezultāts. Savukārt tie, kas izteicās par labu Salai, tostarp balsoja par “autentiskumu”, par “tradīcijām”, par muzejiskajām britu tradīcijām, par elitāro Herovas skolu, kas izvietojusies gleznainās XVII gadsimta ēkās (īpaša ironija ir tajā, ka vairums par labu Salai balsojušo nekad dzīvē nebūs tās daļa), par zābakiem no Jorkšīras govju ādas, ko jums uzšūs Čelsijā pēc piegrieztnēm, kas saglabājušās vēl no XVIII gadsimta (jā, pasūtījums, protams, maksās vismaz pusi vienkārša rumāņu strādnieka mēnešalgas, kurš sešos no rīta salst Kingsberijas pieturā blakus manai mājai, tomēr autentiski). Un kamēr noris strīdi par to, cik augstu būtu jāpaceļ tilts, lai sveši svešas kultūras nesēji neiekļūtu “mūsu” pilī un neatnestu turp savus patvārus, lieti paklusām izskalojuši ne vienu klinti vien. Un es zinu, par kuru viņi tur runā, par kuru dod mājienus. Un es saraujos čokurā.