BLOGI  
Foto: Klāss Vāvere

Vakara albums 0

Pink Floyd – Division Bell, 1994

Klāss Vāvere
12/02/2017

Bieži vien mums nav nekā dārgāka par saviem aizspriedumiem. Vecu roka mīlētāju starpā ir maz tēmu, kas joprojām garantē lielāku jautrību un asumus, kā jautājums, vai Deivids Gilmors ir “labāks” par Rodžeru Votersu un vai Pink Floyd pēc 1983. gada un šķiršanās no Votersa vispār ir Pink Floyd.

Krietni mierīgāk nu jau tiek uztverta savulaik tikpat akūtā Pītera Geibriela un Fila Kolinsa stūrēto Genesis modeļu dilemma, bet to, ka pirms gadiem 30 un vēl senāk neskaitāmas naktis neskaitāmās virtuvēs tika aizvadītas niknās konfrontācijās starp Deep Purple frontmeņu Iana Gilana un Deivida Koverdeila cienītājiem, vairs atceras tikai retais. Jo laiks nomierina un iemāca novērtēt arī to, kas sākumā sava atšķirīguma dēļ licies nejēdzīgs, vai vismaz “ne tāds”.

Taču Pink Floyd “jautājums” turpina sāpēt un neizbēgami aktualizējas ik reizi, kad tiek pieminēts šis albums, ar ko beidzās viņu otrā (īstenībā jau trešā, tomēr Sida Bareta periods vēsturiska noilguma un īslaicīguma dēļ parasti netiek uztverts tik sakāpināti), Gilmora zīmē aizvadītā inkarnācija. Visdrīzāk tādēļ, ka Floyd daudziem arī nozīmē vairāk nekā daudzi citi.

Jā, līdz ar Votersu viņi zaudēja idejisku dziļumu un skanējuma vērienu (kas Floyd gadījumā vienmēr likušies saistīti lielumi), toties Gilmora laikā atguva – vismaz šajā platē – cilvēcību un sirsnību, kāda grupai nebija piemitusi kopš Wish You Were Here septiņdesmito vidū. Protams, vislabāk, ja sirds siltumu izdodas apvienot ar domas asumu. Tādēļ viņu septiņdesmito albumi ir tik unikāli un tieši to dēļ mēs viņus mīlam. Division Bell nav unikāls, bet silts. Kādreiz es domāju citādāk, bet tagad galīgi neliekas, ka tas būtu maz. Nav šaubu par to, kas ir kas, bet pārlieks kategorisms te nešķiet vietā. Kā jau parasti.

Bet skaidrs, ka tas ir vilinošs. Nesen kārtējā FB diskusijā nopietni vīri, Floyd zinātāji ar trīs un četru desmitgažu stāžu par to visu sprieda tā un šitā. Sprieda vairākas dienas un katram bija savs pamatojums Votersa vai Gilmora ģenialitātei, vai nūģismam. Tad iesaistījās Agrita: “Division Bell bija mana pirmā Pink Floyd plate un joprojām ir vismīļākā…” Un tas likās ļoti forši, jo atklājās, ka Floyd var mīlēt arī cilvēks, kas nokavējis mūsu vecos aizspriedumus. Bet diskusija ar to bija galā. Līdz nākamai reizei.

ARHĪVS:
Bobby Womack – The Bravest Man in the Universe, 2012
Roxy Music – Roxy Music, 1972
Johnny Cash – American Recordings, 1994
Daniel Lanois – Acadie, 1989
Miles Davis – In a Silent Way, 1969
David Bowie – Blackstar, 2016
Frank Sinatra – In the Wee Small Hours, 1955
John Lennon – Plastic Ono Band, 1970
Marvin Gaye – What’s Going On
, 1971
John Grant – Queen of Denmark, 2010
Creedence Clearwater Revival – Pendulum
, 1970
Leonard Cohen – Various Positions, 1984
James Blake – James Blake, 2011
Joni Mitchell – Hejira, 1976
Bob Dylan – Modern Times, 2006
Billie Holiday – Lady in Satin, 1958
The Beatles – Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band, 1967
Bob Marley & The Wailers – Legend, 1984
King Crimson – In the Court of the Crimson King, 1969
Leonard Cohen – Old Ideas, 2012
Beck – Morning Phase, 2014
Simon & Garfunkel – Sounds of Silence, 1966
David Bowie – Low, 1977
Bobby Hutcherson – Enjoy the View, 2014
Serge Gainsbourg – Histoire de Melody Nelson, 1971
Richard Hawley - Truelove's Gutter, 2009
Deep Purple – Made in Japan, 1972
Cannonball Adderley – Somethin’ Else, 1958
Devendra Banhart – Cripple Crow, 2005
Neil Young – Harvest Moon, 1992
The Doors – The Doors, 1967
Raimonds Pauls – Raimonds Pauls, 1972
The War on Drugs – Lost in the Dream, 2014
Marianne Faithfull – Broken English, 1979
Lou Reed and John Cale – Songs for Drella, 1990
The Rolling Stones - Black and Blue, 1976
Elton John – Don’t Shoot Me I’m Only the Piano Player, 1973
Patti Smith – Horses, 1975
Radiohead – Kid A. 2000
Prince and the Revolution – Purple Rain. 1984
J. J. Cale – 8. 1983
The Flaming Lips & Stardeath and White Dwarfs – The Dark Side of the Moon. 2009 
Kraftwerk – The Man-Machine. 1978
Bob Dylan – Bringing It All Back Home. 1965 
Tom Waits – Bad As Me. 2011 
Last Tango in Paris original motion picture score. 1972
ABBA – Arrival. 1976