Vējš no kūstošās Grenlandes
Mārtiņš Eņģelis
09/01/2012
No 9. janvāra digitāli ir pieejams grupas Mona De Bo jaunais albums “Pag Pag”
Ledu var nosaukt par dabas radīto sintezatoru. Tas mēdz būt spalgs, asi krakšķošs, sausi un truli lūztošs. Tas ir smagnēji plīstošais šļūdoņos un neiecietīgais, impulsīvais palojošās upēs. Tikmēr ledus kristāliskā skaņa pielīdzināma metāla stieņiem, kuri, ja vien dažādā garumā, rada lēnām izzūdošas, klejojošas gammas, kamēr gabalu atplīšana vienam no otra atgādina par seismisko zemes valodu. Tas gurgst no smaguma kā sērsna, un biezs, asu sniega pārslu putenis rada trokšņainu, šķietami bezgalīgu skaņu bāzi. Ne velti inuitiem ir vismaz simts vārdi, kā apzīmēt sniegu. Mona De Bo jaunais albums “Pag Pag” ir ģeogrāfiskā ekspedīcija, lai izpētītu, kas notiek aukstā materiāla neierobežotajās iespējās un lai nezināmajā ceļojumā sagaidītu neticamu iespēju doties arvien tālāk.
Jau pirmā ieraksta minūte ir kā no puteņa iznirstoši, “Kapteiņa Haterasa piedzīvojumos Ziemeļpolā” pazudušie vientuļie vīri, kas, lai gan izbēguši no dabas gūsta, attopas klajā, viesuļa noslaucītā ledus bezgalībā. Un tālāk viņu gaitas ir zināmas vien Edgaram Rubenim un Edgaram Eihmanim – šīs ekspedīcijas barvežiem. Klausītājam vien atliek pārcilāt bērnībā lasītos Roalda Amundsena, Žila Verna vai hroniķa Artura Lielā darbus, lai iztēlotos dramatiskus prāta aptumsumus, izdziestot pēdējai tauku svecei, nolīstot pēdējai alkohola lāsei un vīru rīklēs noslīdot pēdējai sagriezta zābaka strēmelei. Tomēr nodevīgā likteņa pašsaprotamā klātesamība seko visur – no pamesta ceļotāju priekšteča sastingušā karkasa virmo svešs pieskāriens un no mežonīgi nomedītā dzīvnieka kaulainajā bālumā paliek biezi asiņu pleķi. Seju grimasēs atspoguļojas saltais klusums kā padevība kam augstākam, kamēr tas rāmi noskatās uz mocekļiem tur – Ziemeļos. Izņemot ledu, tevi nomirstam nedzird neviens – tik neizteiksmīgs ir sauciens stindzinošajā gaisā, un izkliegto vārdu asā, tumīgā masa aiznes vien metrus.
Vīri krīt, bet karavāna iet tālāk. Lēni un gandrīz neiespējami, tomēr ar milzīgu gribasspēku tuvāk nesasniedzamajai ekvatora līnijai. Dienvids nekaunīgi pūš sejā, un tā pastāvīgums “Pag Pag” atnes harmonisku dramatisma pievienoto vērtību. Mona De Bo skanējums mainās vienmērīgi, līdzīgi atmosfēras gaisam. Te biezs un sarietējis kā absorbējoša miglas masa, te sasaluši svina gabali, kuru skrāpēšana kā cietumā palīdz saskaitīt noietās sekundes, minūtes, stundas, dienas. Tomēr šī ekspedīcija vairs nav pilna ansambļa Sunn 0))) droniskās viendabības, valdonības un liturģiskās pakļaušanas tieksmes. “Pag Pag” ir pārsteidzoši daudz maigas nolemtības, cilvēcīguma un tuvības, varbūt tas iepriekšējā platē bija pietrūcis. Šo albumu pat var nosaukt par nedaudz traģisku, tikpat, cik sižetu Gunāra Pieša kino šedevrā “Nāves Ēnā”.
Gandrīz vai tālajā 2008. gadā BBC 6 Music pārstāvis Toms Robinsons par festivālā “South by South West” dzirdēto Monas koncertu izteicās, ka: “...Liekot lietā ilgstošus delay efektus, samplēšanas un distorcijas risinājumus, atskaņotas ģitāras apakšējās stīgas un patiešām virtuozu spēles tehniku, Edgara Rubeņa ģitāra vien izklausās kā vesela rokgrupa.” Šobrīd šķiet, skanējums atkal ir atgriezies vecajā, Džimmija Hendriksa vibrējošajā manierē, taču atmetot jauneklīgo avantūrismu un uzaudzējot eksperimentālā brieduma un smalkas ironijas bārdu.
Pamatsastāvs nokomplektēts ideālā pieturpunktā – Edgari un nu jau pastāvīgie biedri Kaspars Majors ar trombonu, Raitis Rozentāls ar mežragu un Jānis Grudinskis – trompeti. Jaunajā platē, protams, atkal nav vokāla, tomēr dzied tīrie, kristāliskie un ledainie toņi. Tie mijas ar sabiezējumiem un, kopā ar rāmām, melodiskām atkāpēm atgādina amerikāņu stone rokerus “Harvey Milk”. It sevišķi viņu pēdējo studijas albumu “A Small Turn of Human Kindness” (2010). Asociācijas rodamas arī atdzimstošajā Eihmaņa bungu ritmikā, kas “Pag Pag” vairs nav tik krampjaina un minimālistiska kā “Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi”, bet gan uz priekšu ejoša, sekot mudinoša. Kā karavānas vārgā ritma uguns vienīgā Prometeja bungu vālītēs.
“Pag Pag” ir pilns ar viļņojošām, cilvēkus pieradinošām mirāžām. Un, kamēr ļaudis mēmi pēc tām tiecas, klupdami un krizdami aiz kailajiem pauguriem, tikmēr Monas radītais skaņu celiņš šņāc vien nopakaļus, atbalsojoties skrējēju deniņos un zaudētājus gaidošajos Svētā Antonija kārdinātājos rēgos ar tukšām acīm.
Taču nepārprast – “Pag pag” ir nedaudz mistisks, tomēr ne ķecerīgs un pilnīgi ne provokatīvs. Vien jāapzinās, ka ieraksts vēl aizvien ir spēcīgs okeāns un pilns skaistām sirēnām, tomēr rāmi viļņojošs. Ar vientuļiem kuģiem pūšaminstrumentu pavadībā, sala norūdītām jūrnieku sejām un melni pelēku, saltu un putojošu ūdeni. Paļauties šim okeānam ir tas pats, kas iekrist bezsamaņā un atdoties tās atnestajām neapzinātām vīzijām un zemapziņas traucējumiem, kuri uzliesmo kā nomaldījušies radio signāli.
Apvienība Ascendum ir uzsākusi projektu “Mans Doms”, un viens no tā mērķiem ir organizēt koncertus Rīgas Doma baznīcā. Pāris no priekšnoteikumiem – tiem jābūt ar laikmetīgu skanējumu un ne obligāti sakrāla rakstura. Droši var teikt, ka Mona De Bo ar sava jaunā albuma materiālu simtprocentīgi būtu iekļaujama Domā spēlējošu apvienību sarakstā. “Pag Pag” ambiciozais skanējums pieprasa telpu, vietu, kur mēs varētu salt, justies mazi un stihiju neaizsargāti. Un vien piecdesmit minūtes atklājumu un uzmanības.
Mona De Bo jaunā albuma “Pag Pag” vizuālā noformējuma autors – Kaspars Groševs
