BLOGI  
(Fragments) Ilze Avotiņa. Terase palmai un labām sajūtām pie Vidusjūras. 2010

Dulce de leche un zelta zivtiņa 0

Jana Kukaine
09/01/2012

Skatos pa logu un domāju par Bali. Patiesībā, ne jau par Bali, bet par Kristīnes Luīzes Avotiņas izstādi. Es labprāt nokļūtu kādā no viņas gleznām pašreiz, bet ar nosacījumu, ka tā būtu īstenība, nevis māksla. Jo dabā nav nekā bezgaumīga, nav tāda krāsu salikumu, kas acij šķistu nogurdinošs, bet prātam – notrulinošs. Tomēr, tiklīdz šīs krāsu kombinācijas pārnes, piemēram, uz apģērbu vai interjeru, tas izraisa virkni aizdomu un veicina spriedumus par “tirgus balagāna” tipa estētiku (varbūt tāpēc pati māksliniece, kad viņu redzēju kādu dienu pēc atklāšanas, labi to apzinādamās, visa bija tērpusies melnā?). Izstādes telpā vēl bija palikuši māksliniecei atnestie ziedi, tie bija tikpat koši un raibi kā viņas gleznas, precīzi atkārtojot izmantoto krāsu paleti, un tādējādi nevilšus, taču uzskatāmi demonstrējot, ka dabai un mākslai ir dažādi vērtēšanas kritēriji.

“Manu mazo meitenīt, zinu, cik drēgns ir Eiropā, kad pavasaris vēl nav atnācis,  varbūt tas izskaidro tavu grūtsirdību?” liriskajai varonei Suzannes Bregeres romānā raksta viņas mīļākais no Taizemes (citēju pēc atmiņas, jo grāmata pašreiz nav pie rokas). Bet vai tad Bali iedzīvotājiem, kuriem svešs gan Eiropas klimats, gan no tā atvedināmās metaforas, nekad nav skumji? Vai varbūt viņu dzīslās spirinās sīciņas zelta zivtiņas, kas sniedz bezgalīgu laimes sajūtu, kā stāstā “Maza paradīze” raksta Hulio Kortāsars?


Aleksejs Naumovs. Vidusjūra. 2011

Mums, drēgnās Eiropas iedzīvotājiem, reizēm liekas, ka dienvidos ir viss laimei nepieciešamais. Saule, jūra, gandrīz caurspīdīgas prošuto šķēlītes un lēts vietējais vīns – īsts Ēdenes dārzs. Var atcerēties, piemēram, Alekseja Naumova dzīvespriecīgās gleznas, kas attēlo “skaistos skatus” no Francijas un Itālijas – izstāde nesen bija apskatāma galerijā “Māksla XO”. Vai, piemēram, košā, svētku sajūtas pilnā, laimes apdvestā Barselona, ko pirms kāda laika galerijā “Istaba” rādīja māksliniece Ilze Avotiņa. Aplūkojot darbus, patiešām radās sajūta, ka ģeogrāfiskajā lokācijā ir kaut kas metafizisks. Atceros, arī manā sirds baseinā lēkāja kāda zelta zivtiņa, kad klīdu pa Barselonas vecpilsētas šaurajām ieliņām, ēdot saldējumu Dulce de leche. Tiesa, ne jau pašu ieliņu vai saldējuma dēļ.

Varētu teikt – šādi ceļojumi un māksla ir neobjektīvi un fragmentāri izteikti selektīvā rakstura dēļ. Bet kuru gan nesaista kaut kas atšķirīgs un nedaudz eksotisks, it īpaši – ja tas pasniegts piejaucētas saldējuma bumbiņas formātā? Un kas par to, ka tam nav nekāda sakara ar to vientuļo sievieti, kas raud pie kādas viesnīcas ieejas, vai kautiņā iekarsušajiem jauniešiem metro stacijā, kurai mēs braucam garām. 

Tieši mākslinieciskais redzējums un tā inspirētā nosacītība ir tas, kas šīm bildēm piešķir nevainīgu skaistumu. Varu iedomāties sevi Alekseja Naumova gleznā, ar saules dūrienā sāpošu galvu, sāļajā ūdenī sūrstošām acīm, apdegušu ādu, nogurušu no karstumā negulētās nakts, un tamlīdzīgi. Un nevienu pašu brīdi neliksies, ka manas dzīves mērķis bijis nokļūt šeit un tagad, lai skatītos uz jūru, no kuras žilbst acis pat saulesbriļļu aizsegā. Taču patiesībā pašā gleznā nekā tāda nav. Tur ir tikai tīrā bauda, bez jebkādām sekām un paģirām.

Rakstot šīs rindas, esmu laukos, tāpēc jaunās mākslinieces Margrietas Dreiblates personālizstāde OSIS mājā man iet secen. Spriest par neredzēto nevaru, izteikšu vien kādu piezīmi par uzrakstīto. Preses relīzē lasu, ka izstādi “Pietura Gaisma” veido it kā divas daļas. Pirmā ir mākslinieces fantāzijas par to, kāda varētu būt dzīve šajā pieturā, un tās izteiktas gleznu formātā. Otra daļa – fotogrāfijas par to, “kāda tad īstenībā ir šī vieta” (citēju no relīzes). Lai arī šāds pretnostatījums, kas saistās ar noteiktu mediju izpratni, ir vēsturiski neprecīzs un mūsdienu skatījumā naivs, tomēr arī apburošs savā atklātībā: glezniecība ir mākslinieka iztēles leknā zāle, bet fotogrāfija – tās asā izkapts.

Bet var jau būt, ka preses relīzēm nemaz nevar ticēt. Apskatīju Margrietas Dreiblates darbus margrietadreiblate.blogspot.com, un man liekas, ka viņa varētu lieliski ilustrēt kādu labu bērnu grāmatu. Ja kāds iedomājas, ka radīt šādas ilustrācijas neprasa īpašu talantu, tad viņš kļūdās – šeit es domāju patiešām izcilas grāmatas, tādas kā Šona Tana “Aizpilsētas stāsti”. Ņemot vērā bērnu literatūras specifiku, proti, ka vienu grāmatu lasa katru vakaru vairākas dienas, nedēļas un mēnešus pēc kārtas, tad ir tikai pašsaprotami, ka šiem izdevumiem izvirzītās prasības ir tik augstas. 


Ilze Avotiņa. Terase palmai un labām sajūtām pie Vidusjūras. 2010

Arhīvā lasi:
27/12/2011 - Blogi :: Jana Kukaine – Deviņi klucīši
15/12/2011 - Blogi :: Jana Kukaine – Kā teiktu dzejnieki
22/11/2011 - Blogi :: Jana Kukaine – Laikapstākļi