BLOGI  
No One is Coming

Toms Treibergs – Ei, jūs tur! 0

Toms Treibergs, kino un teātra kritiķis
05/01/2012

Radošas personības ceļš uz sava talanta realizāciju gatavā produktā var būt šausminoši grūts. Pirmkārt, vai mani sapratīs? Un, ja sapratīs, vai pilnībā? Tad uzreiz pieslēdzas paškritiskā puse. Kāpēc gan man būtu jāizpatīk citiem, jārunā ar sabiedrību! Ja tā būs pietiekami atvērta, viņa sapratīs manu vēstījumu, ja nē – tad vienkārši nav lemts. Šobrīd manas rūpes centrējas ap dzeju, kura ir viens no tiem lauciņiem, kurā man sanācis iedurt arī savu karodziņu. Pavasarī tai (dzejai) vajadzētu tapt iesietai vākos un izliktai veikalu plauktos. Likumsakarīgi, ka gan tagad, gan, pieļauju, arī post factum manas raizes par uzrunāšanu/neuzrunāšanu ir ļoti izteiktas. Tās vēl vairāk pastiprina Onorē de Balzaka rakstītais romānā “Zaudētās ilūzijas”. Citātu vakar saņēmu no savas mammas e-pasta kastītē.

“Kalnracim ir vieglāk iegūt zeltu no zemes dzīlēm nekā mums izraut dzejas tēlus no visnepateicīgākās valodas dzīlēm. Ja dzejas uzdevums ir pacelt domu līdz tādiem augstumiem, no kuriem to katrs var redzēt un izjust, dzejniekam nepārtraukti jāpatur vērā cilvēku saprāta dažādās pakāpes, lai apmierinātu visus: aiz spilgtākajām krāsām viņam jāpaslēpj divas vienotrai naidīgas varas – loģika un jūtas; vienā vārdā jāieslēdz vesela domu pasaule, vienā gleznā jāiekļauj vesela filozofijas sistēma; galu galā vārsmas ir tikai sēklas, kuru ziediem jāuzplaukst sirdīs, atrodot tajās cilvēku pārdzīvojumu uzartās vagas. Vai viss nav jāpārdzīvo, lai to attēlotu? Un vai dziļi pārdzīvot nenozīmē ciest? Tāpēc arī dzeja rodas tikai pēc mokpilniem klaiņojumiem domas un sabiedrības plašajos laukos.”

Līdzīgs varētu būt jebkuras citas mākslas pārstāvja ceļš. Arī gleznotāja, piemēram. Izšķiršanās starp “vienkāršu” formālu tēlainību un “sarežģītu” saturisko vēstījumu, pieņemu, pavada daudzus jaunus māksliniekus – ja ticam, ka pieredzējuši autori savu izvēli jau izdarījuši un konstanti seko tai. Tāpat fotogrāfijā, tēlniecībā, multimediju mākslā. Ja Balzakam vārsmas ir “sēklas, kuru ziediem jāuzplaukst sirdīs, atrodot tajās cilvēku pārdzīvojumu uzartās vagas”, tad māksliniekam tas ir viņa darba ierāmējums – gan fiziskais, gan jēdzieniskais – kura norobežojums pieprasa maksimālu koncentrēšanos un izteiksmes kodolīgumu. Vēl viens rāmis, protams, ietver paša mākslinieka aroda prasmes un prāta spēku. Neskatoties uz visiem šiem apgrūtinājumiem, vēl beigu galā ir jārada kas tāds, kurš kaut viena (bet vēlamākais, ka vairāku) cilvēka sirdī atstāj kādu vagu.

Kristīgi ievirzītais britu domātājs, rakstnieks Klaivs Steipls Lūiss (Lewis), savā darbā “Cilvēka atcelšana” (The Abolition of Man) uzsver, ka apgūt un pārvaldīt dabu un tās spēkus (kvalitātes) ir reto privilēģija. Tie, kam tā dota, spējīgi atstāt grandiozāku iespaidu uz sabiedrību, nekā tā daļa, kurai šī privilēģija iztrūkst. Piekritīsiet, ka arī talants un prasmes ir dabas kvalitātes. Bet pat iespējamība, ka pastāv kāds “retais”, kas tās pilnībā apguvis un pārvalda, nešķiet pietiekams garants mākslas iedarbīgumam uz cilvēku. Tādam iedarbīgumam, kurš tomēr būtu morāli un garīgi augstvērtīgs, dzīvi apliecinošs, nevis to pārvērtējošs (vai pat noliedzošs). Jā gan, tāds ir mans meklējums mākslā, kurš šķietas visai iešaurināts un ar pilnīgi subjektīvu pretenziju, tomēr man kā “privātpersonai” ir visas tiesības tādam sekot un pat dalīties ar pārējiem – līdzīgi vai mazāk līdzīgi domājošajiem.

Kur tad meklējama Zelta Atslēdziņa, kas atver uzrunājamos un ieslēdz iedrošinājuma mehānismu uzrunātājā? Pirmā doma ietver visiem labi zināmo savienojumu “īstais laiks un īstā vieta”. Pilnīgi netverama kategorija, kuru labākajā gadījumā spēj aizskart prasmīgi, ar žilbinošu intuīciju apveltīti producenti, kuratori un izdevēji. Un tomēr, vienubrīd pie horizonta redzamā oāze ar debesskaidro ūdens lāmu, pieejot tuvāk, izrādās vien dzeloņains krūms un akmeņu čupa. Šeit vietā piemērs no kinopasaules – cik lielas cerības (un nauda) liktas uz kādu “pilnīgi drošu” projektu, un par kādu krahu tas beigās izrādījies. Otra iespēja varētu būt centīgs lauka pētījums, apzinot pieprasītās tendences līdz mākslas produkta radīšanas brīdim, ar to šo produktu padarot par “attālinātu klonu” iepriekšējiem, veiksmīgajiem produktiem. Trešais variants ir lēciens pilnīgā tumsā, šāviens uz dullo, vienvārdsakot – risks. Kas liekas (vismaz šobrīd) pats drošticamākais, ja patur vērā Imanta Ziedoņa teikto, kas man aizvakar izleca acu priekšā no tvitera: “Nekas nav tik viegli, kā atrast ceļu tumsā. Dienasgaismā tevi moka šaubas. Tu paļaujies uz citu pēdām, citu riteņu sliedi, cita atstātām zīmēm.” Vai arī jāsajauc viss kopā un jāpielieto pa šķipsnai no katras receptes. Ja vien sadzirdēšana un saprašana autoram patiešām ir būtiska. Un mēs taču visi zinām, ka ir. 

Arhīvā lasi:
21/12/2011 - Blogs :: Toms Treibergs – Mums katram ir vajadzīgs mežs
13/12/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Ar seju peļķē

05/12/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Receptes sliktam laikam II
28/11/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Receptes sliktam laikam I
21/11/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Sliekas divi gali
14/11/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Dīvaiņu klubiņš
07/11/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Dzīves elegance
31/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Kā pārstāt sapņot?
24/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Piesaulītē
16/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Liekvārdības gūstā
10/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Cik svarīgs ir konteksts?