BLOGI  
Foto: Klāss Vāvere

Vakara albums 0

John Grant – Queen of Denmark, 2010

Klāss Vāvere
27/11/2016

Esat dzirdējuši par dusmīgajiem baltajiem vīriešiem? Džons Grānts, lai arī bildēs bieži izskatās mēreni nikns un sabozies, noteikti nepieder šai elektorāta kategorijai. Drīzāk Grānts ir no tiem, kas viņus tracina. 

Izdodot debijas soloalbumu Queen of Denmark, kurš viņu negaidīti padarīja par daudzu favorītu (britu žurnāls Mojo to pat pasludināja par Gada albumu), Grāntam jau bija pāri 40. Viņa bagāžā ietilpa ne pārāk veiksmīga mūziķa karjera, atteikšanās no tās, daudz kaitīgu ieradumu, kopš pusaudža gadiem izjusta neiederības un vainas apziņa, tajā sakņots pašnicinājums un pašnāvnieciskas noslieces, kā arī mīlestība uz ABBA u.c. septiņdesmito/ astoņdesmito gadu glamūro popu un elektroniku, valodu studijas un daudzveidīga interese par pasauli. Ideāls starta komplekts dziesminieka karjeras atsākšanai? Šoreiz patiešām.

Savu pieredzi viņš te ietērpis smeldzīgi skaistās dziesmās, kuru tekstu atklātības un personiskuma pakāpe (ne izrādīšanās, bet godīguma nozīmē) neatpaliek no Leonarda Koena vai Džonijas Mičelas senajām grēksūdzēm. Savukārt to skanējumā daudz atsauksmju uz Grānta pusaudžu gadu jutīgi sentimentālo softroku – kopā ar viņa nosvērti vīrišķīgo baritonu šī kombinācija veido muzikālu personību, pret kuru grūti nejust simpātijas un uzticēšanos. Tāda sajūta, ka vīrs pusmūžā pēc daudziem gadiem būtu atgriezies savā skolas laika guļamistabā, un pie sienas ieraudzītie ABBA, Carpenters un Kiss plakāti, to pamudinājuši atcerēties visu, kas noticis kopš viņš no tās pēdējoreiz izgājis. Visu, kas tajā sācies. 

Pat, ja Jesus Hates Faggots – Grānta veltījums homofobajai angry white man pasaulei – šķiet pārlieku demonstratīvs, kaut autoram nepārprotami būtisks uzsaukums, grūti nepamanīt, ka tā gaisma citādāk atklāj arī pārējās dziesmas. Citiem vārdiem, tas ir kārtējais atgādinājums, par to, cik maz mēs zinām par apkārtējiem, bieži pat par vistuvākajiem ļaudīm. Iespējams, mums arī nav lemts pārāk daudz izredžu viņus izprast. Taču jo biežāk to apzināsimies, jo paši varam kļūt jēdzīgāki.

ARHĪVS:

Creedence Clearwater Revival – Pendulum, 1970
Leonard Cohen – Various Positions, 1984
James Blake – James Blake, 2011
Joni Mitchell – Hejira, 1976
Bob Dylan – Modern Times, 2006
Billie Holiday – Lady in Satin, 1958
The Beatles – Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band, 1967
Bob Marley & The Wailers – Legend, 1984
King Crimson – In the Court of the Crimson King, 1969
Leonard Cohen – Old Ideas, 2012
Beck – Morning Phase, 2014
Simon & Garfunkel – Sounds of Silence, 1966
David Bowie – Low, 1977
Bobby Hutcherson – Enjoy the View, 2014
Serge Gainsbourg – Histoire de Melody Nelson, 1971
Richard Hawley - Truelove's Gutter, 2009
Deep Purple – Made in Japan, 1972
Cannonball Adderley – Somethin’ Else, 1958
Devendra Banhart – Cripple Crow, 2005
Neil Young – Harvest Moon, 1992
The Doors – The Doors, 1967
Raimonds Pauls – Raimonds Pauls, 1972
The War on Drugs – Lost in the Dream, 2014
Marianne Faithfull – Broken English, 1979
Lou Reed and John Cale – Songs for Drella, 1990
The Rolling Stones - Black and Blue, 1976
Elton John – Don’t Shoot Me I’m Only the Piano Player, 1973
Patti Smith – Horses, 1975
Radiohead – Kid A. 2000
Prince and the Revolution – Purple Rain. 1984
J. J. Cale – 8. 1983
The Flaming Lips & Stardeath and White Dwarfs – The Dark Side of the Moon. 2009 
Kraftwerk – The Man-Machine. 1978
Bob Dylan – Bringing It All Back Home. 1965 
Tom Waits – Bad As Me. 2011 
Last Tango in Paris original motion picture score. 1972
ABBA – Arrival. 1976 
John Coltrane – Offering. Live at Temple University. 1966 

Pink Floyd – A Saucerful of Secrets. 1968 
The Graduate OST. Songs by Paul Simon performed by Simon & Garfunkel, additional music by David Grusin. 1968
Iggy Pop – Post Pop Depression