BLOGI  
Foto: Klāss Vāvere

Vakara albums 0

Creedence Clearwater Revival – Pendulum, 1970

Klāss Vāvere
20/11/2016

Bērnībā man bija dažus gadus vecāks draugs. Autoritāte svarīgos jautājumos. Kādudien septiņdesmito sākumā pie avīžu kioska Iecavas centrā pētījām skatlogā izliktas skaņuplates. Lielās ar padomju estrādi Ģirtu neinteresēja, tikai dažas mazās ar ārzemju mūziku. Nopētījis vienu, uz kuras bija rakstīts Криденс, вокально-инструментальный ансамбль, США, viņš sašutis teica: “Kārtējais krievu idiotisms (pat tolaik es sapratu, ka “krievi” šai paziņojumā nav etniska, bet politiska kategorija) – krīdensi nav nekāds VIA, tā ir īsta amerikāņu popgrupa!”

Šajā mirklī man atausa vairākas būtiskas patiesības. Pirmkārt – vokāli instrumentālie ansambļi nav nekas labs (iespējams, Ģirts arī paskaidroja, ka VIA ir krievu izgudrojums, kam nav nekā kopēja ar klausāmu mūziku). Otrkārt – popgrupas ir daudz labākas. Treškārt – oficiālajai kārtībai nevar uzticēties, jo tā nejūt vai slēpj tik principiālu atšķirību. Ceturtkārt un galvenokārt – krīdensi ir vērtība.

Minēto platīti nopirku pāris gadus vēlāk un tas tiešām izrādījās fundamentāls ieguvums. Ne velti šķiet, ka Ģirta vienaudžu un arī dažus gadus vecāku latviešu starpā CCR ir dziļākas saknes nekā vairumam citas tālaika angloamerikāniskās mūzikas, bītlus un Stones ieskaitot. Aiz Džona Fogertija lieliskā ķērciena, aiz rokenrola, ritmblūza, kantrī u.c. amerikāņu mūzikas pamatsastāvdaļām šajās dziesmās mīt nekļūdīgi sajūtams dabiskums, kam sveša izlikšanās, mākslotība vai pliekanība. Ja prātā nebūtu Guntis Skrastiņš, teiktu, ka tas ir šlāgera gars kā tautiska vērtība. Vienkāršs, spēcīgs un precīzs, kas tāds, ko latvietim, kurš vairāk klausās ar sirdi, ne smadzenēm, viegli sajust kā savējo. Vieglāk nekā bītlu intelektuālismu, Stones huligānismu, vai jebkuras ideoloģijas angažētību.

Tieši tā arī krīdensus uztveru – mazāk kā mūziku, vairāk kā primāru pamatvērtību. Kā vasaru un rudeni, kā likteni un dāvanu, kā Latviju un latviešus. Un tas, ka pēdējā laikā esmu pārliecinājies – līdzīgi viņus uztver arī Meksikā, manā jušanā krīdensus dara vēl latviskākus. Savukārt, ja no maniem pātariem ne vella nevar saprast, noklausietes, vienalga, simto vai piecsimto reizi, bet noklausieties Have You Ever Seen the Rain?, un sapratīsiet. Šķiet, arī tā bija mazajā melnajā platītē Iecavas kioskā.

ARHĪVS:

Leonard Cohen – Various Positions, 1984
James Blake – James Blake, 2011
Joni Mitchell – Hejira, 1976
Bob Dylan – Modern Times, 2006
Billie Holiday – Lady in Satin, 1958
The Beatles – Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band, 1967
Bob Marley & The Wailers – Legend, 1984
King Crimson – In the Court of the Crimson King, 1969
Leonard Cohen – Old Ideas, 2012
Beck – Morning Phase, 2014
Simon & Garfunkel – Sounds of Silence, 1966
David Bowie – Low, 1977
Bobby Hutcherson – Enjoy the View, 2014
Serge Gainsbourg – Histoire de Melody Nelson, 1971
Richard Hawley - Truelove's Gutter, 2009
Deep Purple – Made in Japan, 1972
Cannonball Adderley – Somethin’ Else, 1958
Devendra Banhart – Cripple Crow, 2005
Neil Young – Harvest Moon, 1992
The Doors – The Doors, 1967
Raimonds Pauls – Raimonds Pauls, 1972
The War on Drugs – Lost in the Dream, 2014
Marianne Faithfull – Broken English, 1979
Lou Reed and John Cale – Songs for Drella, 1990
The Rolling Stones - Black and Blue, 1976
Elton John – Don’t Shoot Me I’m Only the Piano Player, 1973
Patti Smith – Horses, 1975
Radiohead – Kid A. 2000
Prince and the Revolution – Purple Rain. 1984
J. J. Cale – 8. 1983
The Flaming Lips & Stardeath and White Dwarfs – The Dark Side of the Moon. 2009 
Kraftwerk – The Man-Machine. 1978
Bob Dylan – Bringing It All Back Home. 1965 
Tom Waits – Bad As Me. 2011 
Last Tango in Paris original motion picture score. 1972
ABBA – Arrival. 1976 
John Coltrane – Offering. Live at Temple University. 1966 

Pink Floyd – A Saucerful of Secrets. 1968 
The Graduate OST. Songs by Paul Simon performed by Simon & Garfunkel, additional music by David Grusin. 1968
Iggy Pop – Post Pop Depression