BLOGI  
Foto: Klāss Vāvere

Vakara albums 0

James Blake – James Blake, 2011

Klāss Vāvere
06/11/2016

Mirušo diena Meksikā ir liela diena. Tās pēcpusdienā pie Gliemežvāka baznīcas Sanmigelas centrā pētījām nupat uzstādīto altāri – pamatīgu konstrukciju, ko klāja neskaitāmu aizgājēju portreti. Starp daudzām man svešām un dažām zināmām sejām pamanīju Nīlu Kasadiju, “Ceļā” un citu Keruaka grāmatu varoņu prototipu. Izrādās, viņa klejojums beidzies tieši šeit – kādā ziemas rītā pirms nepilniem 50 gadiem mītisko hipsteri, kurš bija nācis no paziņu kāzu svinībām, atrada pakritušu pie Sanmigelas dzelzceļa... Negaidīta smadzeņu manevra rezultātā šī tikšanās mani aizveda nesenā personīgajā pagātnē.

Iznākot Džeimsa Bleika debijas albumam, biju to žurnālā nodēvējis par datoru laikmeta tautas mūziku. Tūlīt pat tiku – jādomā, vienīgo reizi dzīvē – nosaukts par hipsteri. Ar domu, ka tie, kas klausās šito ņaudēšanu, cenšas būt “citādāki” un tādēļ nav ņemami nopietni. Vispār hipsterus laikam nemīl nekur. Visur smejas par viņu bārdām, džemperiem un vēl visādām ārišķībām, kas citus ļoti kaitina. Iespējams, tāda koncentrēšanās uz savu ārieni tiešām ir komiska. Taču vēl komiskāka liekas tāda koncentrēšanās uz citu ārieni. Un, kā jau bieži gadās, īpaši muļķīga tā atklājas vēstures spogulī.

Kā dažiem zināms, hipsteri ir bijuši vienmēr. Pat saukušies šajā pašā vārdā. Ne gluži kopš Ievas un Ādama, bet kopš Kasadija, Keruaka un Ginsberga jaunības pagājušā gadsimta 40. gados gan. Viņi ģērbās citādāk, dzīvoja citādāk, viņiem bija cita mūzika (bibops) un pašu radīta literatūra (bīti). Jā, viņi zināja, ka ir citādāki un savā starpā ar to laikam lepojās. Skaidrs, tie hipsteri nav šie hipsteri. Bet arī tolaik daudzi viņus nemīlēja. Jo viņu atšķirīgumā juta apdraudējumu savai pasaulei. Mūžīgais stāsts – atnāks Allāhs, Tramps vai Dilans un nekas vairs nebūs kā bijis, pat Nobela balvu vairs nedos īstajiem rakstniekiem. Mēs un viņi. Kurš gan no tā nebaidās.

Kāds tam sakars ar Bleika plati? Nekāds. Tieši par to jau runa. Vienkārši brīdī, kad viņa laptopa un klavieru dziesmas no pagrīdes ieskanēja meinstrīmā, tās likās pietiekami atšķirīgas, lai dažiem šķistu mulsinošas. Kaut zem virskārtas tas ir visīstākais dziesminieku žanra albums. Un šī virskārta ir tikai laikmeta gars (modes vārds tobrīd bija ne tikai hipsteris, bet arī dabsteps), kas nu jau šķiet gandrīz nemanāmi pašsaprotams. Tādēļ arī tagad, piecus gadus vēlāk palieku pie tā paša – piedodiet par klišeju, bet šī ir datoru laikmeta tautas mūzika. Un Bleiks ir Apple kultūras Vans Morisons. Nudien, ja nerunājam par paliekošu ietekmi (ko vēl grūti prognozēt), bet spēju no klasiskām izejvielām (souls, popbalādes, blūzs, gospeļi u.c.) radīt oriģinālu mūziku, kas ir gan emocionāla, gan eleganta, viņš ir tipisks „vecās skolas” dziesminieks. Vienīgā atšķirība tā, ka viņš dzīvo šodien un šodienas vidē. Ja tas ir trūkums… ieklausieties un jūs dzirdēsiet Nīla Kasadija smieklus.

P.S. Nupat atcerējos savu mulsumu hipsteru sakarā. Pirms daudziem gadiem tulkoju Mariannes Feitfulas memuārus. Viņa ar apzīmējumu “hipsteris” raksturoja Kīta Ričardsa jaunības pozu un ārieni. Vārds bija lietots bez nicīguma pieskaņas (drīzāk otrādi), bet jēga nekļuva īsti skaidra. Visbeidzot tulkojuma redaktore hipsteri nomainīja, šķiet, pret “visuzinātāju”. Kas varbūt arī nav galīgi aplami.

ARHĪVS:

Joni Mitchell – Hejira, 1976
Bob Dylan – Modern Times, 2006
Billie Holiday – Lady in Satin, 1958
The Beatles – Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band, 1967
Bob Marley & The Wailers – Legend, 1984
King Crimson – In the Court of the Crimson King, 1969
Leonard Cohen – Old Ideas, 2012
Beck – Morning Phase, 2014
Simon & Garfunkel – Sounds of Silence, 1966
David Bowie – Low, 1977
Bobby Hutcherson – Enjoy the View, 2014
Serge Gainsbourg – Histoire de Melody Nelson, 1971
Richard Hawley - Truelove's Gutter, 2009
Deep Purple – Made in Japan, 1972
Cannonball Adderley – Somethin’ Else, 1958
Devendra Banhart – Cripple Crow, 2005
Neil Young – Harvest Moon, 1992
The Doors – The Doors, 1967
Raimonds Pauls – Raimonds Pauls, 1972
The War on Drugs – Lost in the Dream, 2014
Marianne Faithfull – Broken English, 1979
Lou Reed and John Cale – Songs for Drella, 1990
The Rolling Stones - Black and Blue, 1976
Elton John – Don’t Shoot Me I’m Only the Piano Player, 1973
Patti Smith – Horses, 1975
Radiohead – Kid A. 2000
Prince and the Revolution – Purple Rain. 1984
J. J. Cale – 8. 1983
The Flaming Lips & Stardeath and White Dwarfs – The Dark Side of the Moon. 2009 
Kraftwerk – The Man-Machine. 1978
Bob Dylan – Bringing It All Back Home. 1965 
Tom Waits – Bad As Me. 2011 
Last Tango in Paris original motion picture score. 1972
ABBA – Arrival. 1976 
John Coltrane – Offering. Live at Temple University. 1966 

Pink Floyd – A Saucerful of Secrets. 1968 
The Graduate OST. Songs by Paul Simon performed by Simon & Garfunkel, additional music by David Grusin. 1968
Iggy Pop – Post Pop Depression.