BLOGI  
Foto: Klāss Vāvere

Vakara albums 0

Joni Mitchell – Hejira, 1976

Klāss Vāvere
30/10/2016

Džonija Mičela joprojām mulsina gandrīz visus manus draugus un paziņas. Dažiem esmu teicis – labi, ja nepatīk agrīnais folka periods un visa tā hipiju būšana (atcerieties Kaningema “Māja pasaules malā” un grāmatas centrālo dziesmu – Džonijas Woodstock?), pamēģini džezīgos septiņdesmito ierakstus, nepatīk tie – vēl ir vēlīnie, kuros joprojām ir daudz skaistuma, bet vairāk miera un pieredzes. Viens otrs tiešām ir centies, bet bez īpašiem panākumiem. 

Kādreiz šī nesatikšanās mani pārsteidza, bet nu jau sen to uztveru kā amizantu antropoloģisku kuriozu. Jo vairāk tādēļ, ka gandrīz nevienai no manām paziņām nav šaubu par Džonijas lieliskumu. Visticamāk, viņas šajā mūzikā piesaista tas pats, kas vīriešus mulsina. To iedomājos, “Rīgas Laikā” izlasot Karīnas del Valles-Šorskes iespaidus par kādu no Mičelas dziesmām: “To dzied ar kritisku prātu apveltīta sieviete, kas skeptiski vērtē melanholijas melodramatismu un modīgumu.” Cita starpā, raksts nebija par mūziku, bet – tāpat kā daudzas Džonijas dziesmas – par melanholiju.

Iespējams, tas neliecina par dižu attapību vai kvalifikāciju genderismā, bet pamazām esmu nonācis pie secinājuma, ka viss ir tieši tik vienkārši. Džonija ir sieviete, kura raksta gudras un sievišķīgas dziesmas. Daudzas no tām (īpaši jaunībā sacerētās) stāsta par piedzīvotiem un izdomātiem ceļojumiem un vīriešiem – pārdzīvotiem un izdomātiem mīļākajiem. Un to, kas paliek pēc tiem. Arī par dažām sievietēm. Piemēram, Amelia šajā platē ir par Amēliju Erharti, slaveno lidotāju, kura bez vēsts pazuda lidojumā pār okeānu, savukārt Song for Sharon par Džonijas bērnības draudzeni, kura gribēja kļūt par dziedātāju, bet kļuva par sava vīra sievu. Īstenībā visas, protams, ir par Džoniju pašu.

Nezinu, kā tieši darbojas šie mehānismi mūsu starpā, un man nav jausmas par to, kā atšķiras vīriešu melanholija un kritiskais prāts no sieviešu melanholijas un kritiskā prāta, bet man ir aizdomas, ka mani draugi, arī neiedziļinoties dziesmu vārdos, to visu sajūt tikpat skaidri, kā manas draudzenes. Un tādēļ reaģē tā, kā katrs reaģē. Savukārt mūzikas izsmalcinātība abos gadījumos ir attieksmi veicinošs faktors. Fascinējoši, vai ne?

Kur šajā stāstā atrodos es pats? Varu teikt vien to, ka man ļoti patīk Džonija. Un viņas ģitāras un balss maģiskā trīsvienība ar Džako Pastoriusa basu šajā un citās 70. gadu vidusperioda platēs. Starp citu, Džimijs Peidžs ar Robertu Plāntu savulaik tieši viņai veltīja Going to California – skaisto dziesmu Led Zeppelin ceturtajā albumā, kurš patīk gandrīz visiem maniem draugiem. Jo pasaulē ir milzums skaistu lietu un sagadīšanos.

ARHĪVS:

Bob Dylan – Modern Times, 2006
Billie Holiday – Lady in Satin, 1958
The Beatles – Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band, 1967
Bob Marley & The Wailers – Legend, 1984
King Crimson – In the Court of the Crimson King, 1969
Leonard Cohen – Old Ideas, 2012
Beck – Morning Phase, 2014
Simon & Garfunkel – Sounds of Silence, 1966
David Bowie – Low, 1977
Bobby Hutcherson – Enjoy the View, 2014
Serge Gainsbourg – Histoire de Melody Nelson, 1971
Richard Hawley - Truelove's Gutter, 2009
Deep Purple – Made in Japan, 1972
Cannonball Adderley – Somethin’ Else, 1958
Devendra Banhart – Cripple Crow, 2005
Neil Young – Harvest Moon, 1992
The Doors – The Doors, 1967
Raimonds Pauls – Raimonds Pauls, 1972
The War on Drugs – Lost in the Dream, 2014
Marianne Faithfull – Broken English, 1979
Lou Reed and John Cale – Songs for Drella, 1990
The Rolling Stones - Black and Blue, 1976
Elton John – Don’t Shoot Me I’m Only the Piano Player, 1973
Patti Smith – Horses, 1975
Radiohead – Kid A. 2000
Prince and the Revolution – Purple Rain. 1984
J. J. Cale – 8. 1983
The Flaming Lips & Stardeath and White Dwarfs – The Dark Side of the Moon. 2009 
Kraftwerk – The Man-Machine. 1978
Bob Dylan – Bringing It All Back Home. 1965 
Tom Waits – Bad As Me. 2011 
Last Tango in Paris original motion picture score. 1972
ABBA – Arrival. 1976 
John Coltrane – Offering. Live at Temple University. 1966 

Pink Floyd – A Saucerful of Secrets. 1968 
The Graduate OST. Songs by Paul Simon performed by Simon & Garfunkel, additional music by David Grusin. 1968
Iggy Pop – Post Pop Depression.