BLOGI  
Kinorežisors Romāns Polaņskis jaunībā

Romāns Polaņskis Briselē 0

Līva Paudere
28/12/2011

Decembra vidū es uz pāris dienām biju Briselē. Mākslas centrā Bozar mani interesēja divas lietas – Brazīļu modernās mākslas festivāls un izstāde, kas veltīta ebreju izcelsmes poļu kinorežisoram Romānam Polaņskim (Roman Polanski, 1933) un ir apskatāma līdz 2012. gada 8. janvārim.

Es biju ļoti labā noskaņojumā. Taču mana tvīksmīgā sajūta – esmu viena skaistā, nepazīstamā pilsētā, mākslas citadelē – tika sagrauta brīdī, kad es iegāju Polaņskim veltītajā izstādē. Mani pārņēma šausmas – fotogrāfijas no viņa filmām, plakāti, citāti no režisora draugiem un līdzgaitniekiem un viņa paša, kā arī hronoloģiski dati par Polaņska celšanos slavas augstumos man neko neizteica. Un drausmīgā sajūta mani nepameta. Cik ātri vien varēju, es safotografēju pie sienām pieliktos filmu plakātus, fotogrāfijas un Polaņska dzīvi aprakstošās plāksnītes un skrēju ārā.

Aizskrēju uz turpat blakus izstādīto brazīliešu modernās mākslas izstādi. Nolēmu: ja es esmu pazaudējusi savu modžo, tad labāk to uzzināt agrāk nekā vēlāk. Bet nē, brazīliešu modernā māksla izrādījās aizraujoša, pārsteidzoša, brīnišķīga un visādi citādi uz eksistenciāliem un sociopolitiskiem jautājumiem vedinoša.

Es saņēmos un devos atpakaļ uz Polaņska izstādi, apņēmusies šoreiz neko nepierakstīt, nefotografēt – atbrīvot savu trešo aci. Planēju starp plakātiem, fotogrāfijām un biogrāfiskajiem datiem, kļūstot par Baudelaire malā stāvošo novērotāju, beigās apsēžoties, lai mini kinozālē noskatītos izrāvumus no Polaņska mazāk pazīstamajām filmām, kuras viņš režisējis vai kurās tēlojis. Nelielajā zālē valdīja piemērota pustumsa un otrs vienīgais skatītājs bez manis bija pēdējā rindā guļoša sieviete. Atmosfēra likās daudzsološa. Es centos domāt par to Polaņski, kāds viņš patīk man, sajust viņa neliekuļoto pašpārliecinātību, perfekcionismu, dēmonisko humoru un nepiespiesto intelektu.


No filmas The Pianist

Polaņska filma The Pianist (2002) ir manu mīļāko filmu sarakstā jau ilgu laiku. Un mani kopumā fascinē viņa aizraušanās ar cilvēka prāta tumšākajiem nostūriem – seksuālo fetišismu, paranoju, asinsgrēku, šizofrēniju, dzīvniecisku vēlmi izdzīvot par katru cenu, liekulību, izolāciju. Bet arī te vienmēr klātesoša ir Polaņska lieliski dīvainā humora izjūta – ļoti labi tā ir redzama viņa īsfilmā The Fat And The Lean (1961).

Bitter Moon (1992) ir mans jaunatklājums Polaņska repertuārā. Tas ir melodramatisks stāsts par psiholoģisku spīdzināšanu, atkarību un seksu. Galvenā aktrise tēlo tik pārspīlēti, ka kā cimds ar roku sader ar sliktākajām latviešu teātra mākslas tradīcijām. Polaņskis bezkaunīgi šokē un nesarkstot liek aktrisei uzvilkt īsus, sarkanus svārkus un lēkt klasītes.


No filmas “Bitter Moon”

Kāds filmu kritiķis par Bitter Moon ir teicis, ka “tā ir visvienkāršākā lieta pasaulē – iziet no tādas filmas kā Bitter Moon, kratīt galvu un žēloties par Polaņska slikto gaumi, groteskajām situācijām un pārkairināto iztēli. Mēs, protams, uz to neiekritām. Mēs esam pārāk nobrieduši, nopietni un sabalansēti, lai mūs aizrautu šīs bērnišķīgās fantāzijas. Protams, ka Bitter Moon ir nepiedodamu ekscesu pilna, bet Polaņskis par to neatvainojas un nemeklē kompromisus. Tas ir diezgan smieklīgi, ka kritiķi filmu vīzdegunīgi noraksta, bet, kad viņi to skatās, valda tāds klusums, ka var dzirdēt adatu nokrītam.”

Polaņska filmas mēdz būt absolūti sirreālas, bet ar skatītājiem, vismaz ar mani, tās rezonē, jo viņa varoņu tumšās, groteskās fantāzijas ir reālas un eksistējošas, un uz brīdi es vairs nejūtos vientuļa un mani pārņem atvieglojums.

Savā biogrāfijā viņš raksta: “Es zinu, ka esmu vispārzināms kā ļauns, izvirtis punduris.” Polaņskis ir īsa auguma un diemžēl, bet viņam vajadzētu atrasties cietumā par gulēšanu ar 13 gadīgām meitenēm – vienalga, cik bohēmiski, mākslinieciski un eiropeiski to mēģina pasniegt, labi tas nav. Bet tāda ir dzīve, kur ģenialitāte iet roku rokā ar novirzēm ārpus sociālās normas. Lai gan cilvēka smadzenes ir diezgan fleksiblas un spējīgas pielāgoties, tās ir smalks aparāts, un nav brīnums, ka tik smalkā mašīnā līdzsvaru izjaukt ir loti viegli. (Roman Polanski: Wanted and Desired (2008), režisore Marina Zenovich, ir vērts noskatīties, ja interesē Polaņska tiesas prāva).

Varbūt Polaņska ļauno rūķību var daļēji attaisnot ar viņa smago dzīvi, kas īsumā skanētu šādi – nacisti, Holokausts, gāzes kambaris, Čārlzs Mensons –, un uz viņa filmām skatīties kā uz šausminošu, autobiogrāfisku savas dzīves komentāru.

Britu rakstnieks Martins Amiss (Martin Amis, 1949) par klaustrofobisko traģikomēdiju The Tenant (1976), kas ir lieliska, bet ar saviem defektiem, ir teicis: “Polaņskis ar līdzjūtību izraisošu autentiskumu tēlo poļu imigrantu Francijā; mazu vīriņu, ar kuru notiek dīvainas lietas. Viņš daļēji gaida, ka ar viņu notiks kaut kas savāds un, kad tas notiek, tad paklausīgi un ar sevi nežēlojošu humoru padodas liktenim. Viņš zina, ka, ja ar viņu nenotiktu šīs dīvainās lietas, to vietā noteikti atgadītos citas.”

Uz Polaņska dzīvi to var attiecināt tik lielā mērā, ka laikā, kad viņš dzīvoja Malibu, kaimiņi gribēja, lai viņš izvācas, jo dzīvot blakus Polaņskim nozīmēja dzīvot vietā, kur notiek šausmīgas lietas.


No izstādes Bozar centrā

Es esmu nedaudz novirzījusies no tēmas, bet tikai tālab, lai dalītos priekšstatā par lielisko režisoru, jo izstādē to neatrast. Ja ir vēlme izrādīt savu atzinību Polaņskim, tad ir jārīko viņa filmu maratona mājās vai jāsameklē kinoteātris, kurā rāda kādu Polaņska filmu. Lai gan es saprotu izstādes veidotājus un materiālu, kāds viņiem bija pieejams, es tomēr to neatbalstu. Jo filmas ir jāskatās no sākuma līdz beigām, bez pārtraukumiem, maigā tumsā un klusumā un tika pēc tam, ja ir vēlēšanās, var noskatīties kādu Youtube interviju ar režisoru, bet sajūta var rast tikai no kinofilmas. Bozar centrā Romānam Polaņskim veltītajā izstādē no paša Polaņska ir tieši tik daudz, cik pases fotogrāfijā no dzīva cilvēka. Ļoti informatīvi, bezgalīgi garlaicīgi un bez sirds.


“Carnage” galvenie aktieri ar filmas režisoru savās rokās

P.S. Starp citu, ja ir skatīta izrāde “Slaktiņa Dievs” Jaunajā Rīgas teātrī, tad Polaņska jaunā filma Carnage (2011) sagādās mazāk pārsteigumu nekā citiem, jo abas ir balstītas uz vienas un tās pašas lugas.