Deviņi klucīši
Jana Kukaine
27/12/2011
“Atvainojiet, taču pieskarties nedrīkst!” mums saka izstāžu dežurante Rīgas Mākslas telpā, kur aplūkojam izstādi “Viņš nemeklē patiesību, viņš grib iespaidot?”. Es apjūku, jo no Lauras Prikules un Evas Vēveres darba “Poētiskais robotisms: akvatopija” zilajiem klucīšiem vēl nesen būvējām torņus un nocietinājumus, un tur, kim? telpā, skatītāju iesaistīšanās bija pašsaprotama. To arī atbildu dežurantei. Tagad ir viņas kārta mulst, un taisnojoties viņa saka: “Mākslinieces teica, ka varot izkustināt tikai deviņus klucīšus”. “Tikai deviņus?” es pārsteigta pārjautāju. (Labi, pieņemsim, ka tas ir konceptuāls gājiens, bet kuri tad ir tie deviņi?) “Jā, deviņus...” saņemu apstiprinājumu, bet arī tagad, to rakstot, ir gandrīz neiespējami tam noticēt.
Šis gan nav kim? rudens sākumā izstādītais darbs, bet tā turpinājums, proti, “Planktons”, bet ideja līdzīga – šoreiz nevis zili, bet sarkani klucīši izkārtoti kādā noteiktā secībā (ko nedrīkst izjaukt) uz izstāžu zāles kāpņu un grīdas daļas. Var jaut teikt – ar ziliem klucīšiem spēlēties drīkst, bet ar sarkanajiem – nē. Var teikt arī citādāk – šī ir cita izstāžu telpa ar citu koncepciju un priekšstatiem par mākslu. (Vēlāk telefonsarunā māksliniece Laura Prikule stāsta, ka atstātā instrukcija pieļāva zināmas nobīdes saprāta robežās un ka robežas ir – lai tās pārkāptu.)
Turpinot apskati, es jo sevišķi pievēršu uzmanību, lai bērns nekam nepieskaras, un drošības dēļ arī klusām atkārtoju: “Pieskarties nedrīkst!” Nez kādēļ, esmu sākusi čukstēt, jo ir sajūta, ka būtu jāvairās runāt skaļā balsī, tāpat kā – smieties, skraidīt vai spēlēties. Māksla ir nopietna padarīšana ar reglamentētu uzvedības veidu, tas ir kaut kas garīgs, ļoti vērtīgs un ļoti trausls, jo pat nelieli gaisa satricinājumi to spēj iedragāt, salauzt vai laupīt burvību. Jāsaka, pēdējā laikā biju jau nedaudz to piemirsusi, bet nu atkal atcerējos – šo “deviņu klucīšu likumu”.
Savulaik, kad vienu gadu pavadīju Nīderlandē, saskāros ar virkni aizliegumu, kuri dabīgi saistījās gan ar jaunu dzīvesvietu, gan citu kultūru. Ne reizi vien mani uzjautrināja nopietnība (kas man reizēm izskatījās pēc lētticības, bet vietējiem iedzīvotājiem, droši vien, – pēc labklājības valsts ētiskajiem pamatiem), ar kuru šie aizliegumi tika ievēroti. Taču daļa noteikumu bija pavisam iracionāli, piemēram, dzīvoklī, kur īrēju istabu, bija vanna, bet tajā iet bija aizliegts, tāpat kā bija aizliegts staigāt pa apstādījumiem, zālājiem, kāpām un pļavām. Tomēr pēdējo es neievēroju (ja vien man pretī nestājās dzeloņstiepļu žogs) un februārī plūcu narcises, kas auga mauriņā pie lielveikala, un nesu tās uz savu istabu. Tiesa, šis gads arī bija vienīgais manā mūžā, kad divas reizes nācās saskarties ar policiju un pat samaksāt soda naudu.
No otras puses, var jau būt, ka Latvija piedzīvotu vēl nebijušu izaugsmi, ja piepeši visi tās iedzīvotāji sāktu ievērot visus likumus, maksāt visus nodokļus un pakļautos visiem noteikumiem. Par šo jautājumu varētu diskutēt, lai arī, to iedomājoties, nākas atzīt, ka šādos apstākļos ievērojami pasliktinātos pašu iedzīvotāju dzīves kvalitāte. Lai kā arī nebūtu, mākslai nu gan tas par labu nenāk. Lai arī tādām “nopietnām” institūcijām kā muzeji, protams, līdz šādai izpratnei vēl ir tālu (un varbūt nemaz nevajag), es priecājos, ka mākslas piekritējiem–dauzoņām ir arī savas alternatīvas vietas.
Pati izstāde, starp citu, atstāj diezgan raibu, sadrumstalotu iespaidu, turklāt nav īsti saprotams, kā vienlaicīgi var parādīt, kuratores Ingas Šteimanes vārdiem, gan “sociālās un ekonomiskās gultnes, kurās darbojas māksla”, gan “subjekta patiesumu” un “mākslinieka subjektīvos pamatojumus kā vērtību”. Tomēr izstāde ir krietni interesantāka par Arsenālā apskatāmo “Blīvo telpu”, kas orientējas uz Latvijas mākslas aprobētajām vērtībām. Īpaši patika tas gals, kur izstādīti Jāņa Avotiņa, Artura Bērziņa un Andas Bankovskas darbi, tajos jaušama tāda atturība un klusa intonācija, kādā tik patīkami sarunāties ar tuvu cilvēku. Beigās noskatījāmies Reiņa Pētersona animācijas filmu Ursus – par lāci, kurš reizē bija gan cilvēks, gan dzīvnieks (šī pārēja starp abiem stāvokļiem, ko parāda mākslinieks, ir ļoti valdzinoša) un kuram arī bija jāpakļaujas reglamentētas uzvedības normām. Būs grūti saskaitīt visus “patiesības pilienus”, ko šajā filmā var atrast, bet par tiem domāt noteikti ir vērts.
