Vakara albums
King Crimson – In the Court of the Crimson King, 1969
25/09/2016
4. aprīlī plkst. 21.03 saņēmu īsziņu no Sandras. Droši vien tajā pašā mirklī to saņēma arī citi viņas draugi. Ziņa joprojām ir manā telefonā. Divi vārdi un izsaukuma zīme. Vēža nav! 18. augustā Sandras Facebook laika joslā uzliku pusnopietnu joku dzejolīti In the Court of the Crimson King. Zināju, ka aprīļa priecīgā vēsts bijusi kļūdaina un nenovēršamais ir pavisam tuvu. Tobrīd jau likās, ka tas laikam ir labi. Tomēr domāju, varbūt kāds viņai manu pantiņu nolasīs, varbūt viņa pat pasmaidīs. Pēc dažām stundām pienāca ziņa no Rīgas: Sandra šodien nomira.
Sandra bija ilggadēja progroka un avangarda džeza cienītāja un popularizētāja, kurai patika arī Stones, Bovijs un Koens. Saviesīgās situācijās neizbēgami atklājās viņas romantiskā daba, kas agrāk vai vēlāk pieprasīja “Ķiršu lietu”. Atskanot Noras balsij, Sandra palika klusa un sapņaina. Šķiet, nekad neesmu dzirdējis viņas “Ķiršu lietus” stāstu, taču nešaubos, ka tuvāki un senāki draugi to zina.
Ziemā mēs gandrīz sastrīdējāmies. Iemesls bija izzīsts no pašu un apkārtējo muļķības, bet abām pusēm principiāli svarīgs. Tik svarīgs, ka pāris dienas abi klusībā pieļāvām – ar to mūsu attiecības pēc gandrīz 20 gadu pazīšanās var beigties. Visbeidzot sarunājām kafiju Vaļņu ielas Upē (Sandra bija veikala direktore kopš tā pirmās dienas). Izrunājāmies un vienojāmies, ka paliekam draugi katrs savā pozīcijā. Tad nāca diagnoze. Tad tās atsaukums. Tad es uz ilgāku laiku aizbraucu. Satiku Sandru vienā no pēdējām dienām Rīgā. Viņa bija priecīga un atvieglota. Kā visi, kas viņu pazinām. Ar veselību bija problēmas, bet nu tās šķita sīkas un reāli risināmas. Vienojāmies, ka tiksimies kaut kad ziemā vai pavasarī, paņemsim katrs savas King Crimson plates un salīdzināsim dažādu izdevumu skanējumu.
Šovakar King Crimson klausos vienatnē. Gregam Leikam nupat dziedot Confusion is my epitaph, atcerējos, kā Sandra draugiem noorganizēja braucienu uz Peter Brötzmann koncertu Kauņā. Droši vien turpmāk, skanot šai dziesmai, to atcerēšos vienmēr. Vai arī reizi, kad viņi ar Visvaldi brauca un neaizbrauca uz džeza festivālu tajā pašā Kauņā. Vai ko citu. Tiešām mulsinoši, ka lietas un pat sajūtas, kas ar mums bijušas, šķiet, visu mūžu, pēkšņi iegūst jaunu jēgu un vairs nav tādas, kā agrāk. Kaut gan... pieņēmums, ka kādreiz kaut kas ir bijis tāds pats kā agrāk, protams, ir ļoti apšaubāms. Ikdienā mēs to neievērojam, taču “pirms un pēc” ar mums un visu apkārtējo notiek ik mirkli, tādēļ “tāds pats” nav nekas un nekad. Ja nu tikai fakts, ka In the Court of the Crimson King vāka bilde joprojām ir Sandras FB profila foto.
