BLOGI  
Kadrs no Reiņa Pētersona animācijas filmas "Ursus". Publicitātes foto

Toms Treibergs: Mums katram ir vajadzīgs mežs 0

Toms Treibergs, kino un teātra kritiķis
21/12/2011

Rīgas Mākslas telpā šobrīd apskatāmajā izstādē “Viņš nemeklē patiesību, viņš grib iespaidot?” apkopoti Latvijas laikmetīgās mākslas darbi dažādās tehnikās un medijos. Kuratore Inga Šteimane izstādes vadošo tēmu pakārtojusi filozofa Karla Popera nostādnei pret “intelektuālo pieticīgumu”. Savienojums paskaidro domātāja reakciju uz 20. gadsimta astoņdesmito gadu intelektuālās vides nesaprotamību un, vienlaikus, vēlmi atstāt iespaidu uz apkārtējo teritoriju. Kā otra līnija tēmas paskaidrošanai tiek izmantots intersubjektivitātes princips: indivīdu savstarpējās attieksmes publiskajā telpā, dažādie veidi, kā uztveram otru/citu un reflektējam par to. Šteimane sava koncepta izvērsumā ne pirmo reizi atsaucas uz mākslas kritiķi, mediju teorētiķi Borisu Groisu un viņa pieņēmumu par laikmetīgās mākslas telpu kā “tīklu, kas pats sevi apzinās un veido”.

Lai arī tēmas apraksts ir piedāvāts ne visai vieglā valodā, nolūks ir diezgan skaidrs: runāt par iesaistīšanos noteiktā “spēlē”, ilūziju atmešanu un ieskatīšanos pēcpostmoderisma “sejā” – noteiktā ainavā, kurā apstākļu sakritības dēļ esam nonākuši un dzīvojam. Arī minētais intelektuālais pieticīgums patiešām ir aktuāla tēma periodā, kad dažādi sabiedrību skaroši procesi rada nestabilitātes un nevēlamu pārmaiņu sajūtu. Bieži esam dzirdējuši viedokli, ka inteliģences lielākā vaina ir tās kūtrums, norišu kritizēšana bez pārliecinātas un skaidras iesaistīšanās to risināšanā. Parasti tiek iebilsts, ka inteliģences nonākšana pie svarīgu, izšķirīgu problēmu risināšanas nebeidzas ne ar ko labu, jo tā nemateriālā atribūtika, kas ir tās rīcībā, neatbilst problēmas specifikai. Ir “atrauta no zemes”, runājot pavisam tieši.

Liela daļa no izvēlētajiem mākslinieku darbiem tiešām piepilda kuratores ieceri, tomēr par gandrīz tikpat lielu daļu ir jāteic, ka to atrašanās kopējā kompozīcijā nav skaidra. To var attiecināt uz dabas studijām, ainavām, klusajām dabām un arīdzan uz Kaspara Podnieka citādi lielisko fotogrāfiju akciju “Neparasta vieta”. Arī Ginta Gabrāna multimediālais projekts “Asinsgaisma”, Ilmāra Blumberga videoinstalācija par baskāja Irbītes motīvu un Artūra Bērziņa poētiskie miniatūru dueti šķiet fiziski “iecelti” izstādes telpā, nevis iekļauti tajā ar idejas palīdzību. Tie ir tikai daži no piemēriem.

Iespējams, šai gadījumā bijusi vēlme skatītājam dot atelpu semiotiskajā skrējienā, pārslēgt skatīšanās un baudīšanas intensitāti no spēcīgākiem darbiem uz abstrakciju vai ikdienas tēlainību. Taču tik tieša, aktīva vadmotīva gadījumā (pretnostādījums intelektuālai pieticībai) nekādi atpūtas punkti vispār nedrīkst parādīties, jo citādi paceltais vēstījuma karogs, kam būtu jāplīvo gluži kā franču revolūcijas atveidojumā, paliek tikai pusmastā.

Varētu rasties iebildums, ka mākslas darbs nav viendimensionāla parādība, kas runā tikai virsmas līmenī, piemēram, sieviete uz dēļu laipas ūdens ieskāvumā nav tikai sieviete uz laipas, viņas mutē ir vīrieša roka, kas viņu velk vai tur, drastiski ziņojot: “Neizrunājies” (Otto Zitmaņa darbs). Līdz ar to tās vienlaikus ir daudzas sievietes vai pat “sievietes situācija” šodien. Un tā tālāk. Tātad līdzīgu vēstījuma izvilkumu varētu veikt arī no tiem darbiem, kurus iepriekš uzrādīju kā izstādē neiederīgus. Potenciāli – jā, taču tie apkalpo pavisam citus domas virzienus, nevis iesākumā atzīmētos tematus. Visatbilstošāk intersubjektivitātes un iespaidošanas tēmu risina Pētera Taukuļa mozaīka “Garāmgājēju sejas”; Lienes Bondares filigrānā ironija “Tests 1, 2”, “Izgriez pats” un “Izkrāso pats”; Ievas Jurjānes pazīstamā atsvešinājums akvarelī “Mārtiņa Rubeņa portrets”; Ivara Drulles maketuzstādījums “No Ģirta Ķestera intervijas žurnālam “Santa””.

Kā pats patīkamākais baudījums manām acīm un dvēselei bija Reiņa Pētersona un studijas “Atom Art” animācijas īsfilma “Ursus”. Vēl nekad iepriekš nebiju atskārtis, cik daudz krāsu var būt melnbaltajā. Filmiņas centrālais varonis: cirka darbinieks Lācis ir parafrāze par tiem cilvēkiem, kuru arēna ir viņu darbavieta, kura pieprasa noteiktu uniformu un izturēšanos. Pēc izrādes Lācis sēžas uz sava motocikla un brauc uz mežu. Tur viņš novelk savas cirka drānas un beidzot staigā uz visām četrām, pēta spīdīgus lidonīšus, gliemeža lēno ceļu pa meža takām un beidzot atlaižas sūnās. Taču atpūta nav ilga, jo atskan mednieku bišu šāvieni un medību taures skaņas. Lācim jāatgriežas pilsētā, darbā. Šķiet, ka šādu viesošanos mežā veiks daudzi man un jums pazīstami cilvēki, un, droši vien, arī mēs paši – te es domāju braukšanu uz laukiem pasērst Ziemassvētku vakarā. Lai pēc tam atkal uzvilktu savas uniformas un atgrieztos pilsētā, kur mūs gaida turpinājums intersubjektivitātes spēlei. Kā citam ar citu sadzīvot, kā ietekmēt un iespaidot to, no kā atkarīgas mūsu turpmākās veiksmes: priekšnieku, atlases komisiju, biznesa sabiedroto vai pasniedzēju. Tā tas ir.  

Arhīvā lasi:
13/12/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Ar seju peļķē

05/12/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Receptes sliktam laikam II
28/11/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Receptes sliktam laikam I
21/11/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Sliekas divi gali
14/11/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Dīvaiņu klubiņš
07/11/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Dzīves elegance
31/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Kā pārstāt sapņot?
24/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Piesaulītē
16/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Liekvārdības gūstā
10/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Cik svarīgs ir konteksts?