BLOGI  
Foto: Zenons Narbuts

Vakara albums 0

Leonard Cohen – Old Ideas, 2012

Klāss Vāvere
18/09/2016

Pirms četriem gadiem septembrī Parīzes “Olimpijā” skatījāmies Koena Old Ideas tūres koncertu. Tikko bijām ieņēmuši vietas, ieradās viņi – vietējā buržuāzija. Anrī un Marī, lepns un uzpūtīgs pāris ap septiņdesmit. Apsēdās tieši mums priekšā. Viņa taisnu muguru, kā baidīdamās, ka mazākā kustība izjauks monstrozo matu konstrukciju uz galvas, viņš arī stīvs, tomēr drusku sadudzis un nemierīgs – kuņģa vai kādas nodokļu mahinācijas nomocīts. Necila operdziedone ar sen nenotikušu karjeru un investīciju baņķieris, kas uztaisījis naudu apkalpojot Miterāna aprindas. Iepazinušies sešdesmito beigās, neilgi pēc Songs Of Leonard Cohen. Līdz koncerta sākumam abi nepārmija ne vārda. Sastrīdējušies pirms daudziem gadiem un sen pazaudējuši viens otru daudzistabu apartamentos kaut kur Tiesu pils rajonā. Tas viss dvesa no viņas saldajām smaržām un neglītā, bagātīgi pūderētā profila, no viņa šķidro matu klātā pakauša un abu saltās klātbūtnes.

Iznākot Koenam, Anrī uzmanīgi saņēma Marī roku. Viņa neatrāva skatienu no skatuves. Dance Me Till the End of Our Love vijoles solo laikā viņa paliecās un maigi noskūpstīja viņa vaigu. Viņai acīs bija asaras. Nav šaubu, ka viņam arī. Divas dziesmas vēlāk Marī pēkšņi uzsprāga un izlamāja koncerta sākumu nokavējušu pāri, kas, spraucoties uz savām vietām, traucēja sekot Koena monologam – gandrīz jau gaidīju atvēzienu ar somiņu. Visu turpmāko laiku viņš turēja viņas roku, abi skūpstījās, raudāja un laiku pa laikam ko čukstēja viens otram ausī.

Sākoties starpbrīdim, sapratu, ka Koena starojumu steigšus jāatšķaida ar vīna malku, un izmantoju centrālās ejas malā sēdošā priekšrocības, lai pie bāra nokļūtu viens no pirmajiem. Man apsteidza tikai negaidītu izveicību apliecinājušais Anrī. Pēkšņi ievēroju, ka viņa uzvalks ir apmēram manā vecumā. Pirms pamanīju ko vairāk, viņš paķēra divas glāzes un aizsteidzās pie Marī.

Kad starpbrīža beigās atgriezāmies savās vietās, viņi jau bija priekšā. Anrī pagriezās un mani uzrunāja. Atzinos, ka franciski nesaprotu. Bez mazākās – kaut parīziešiem tik bieži piedēvētās – augstprātības viņš sakāmo atkārtoja divas reizes (Elita iztulkoja – viņš izteica cerību, ka nav tik liels, lai aizsegtu man skatu) un draudzīgi pasmaidīja. Viņam trūka trešā priekšzoba augšžoklī. Tad Anrī atkal pievērsās savai kundzei, kuras kleita nudien šķita pieredzējusi labus laikus, taču ļoti sen (visticamāk, vēl pirms Koena I’m Your Man) un, iespējams, citas valkātājas mugurā. Savukārt pērles viņas kaklā bija nepārprotama kāzu dāvana, kas nav pārdota vien tādēļ, ka tas neko neatrisinātu.

Nebija šaubu, ka viņa ir pensionēta mājsaimniece, viņš sen atpakaļ bijis sīks ierēdnis un neganti dārgās koncerta biļetes viņiem ir izmaksājušas vēl vairāk nekā man. Līdz koncerta beigām tie bija divi priecīgākie cilvēki priecīgu cilvēku pilnā zālē. Viņi smējās par Leonarda jokiem, raudāja un dziedāja līdzi dziesmām, un bija starp pirmajiem, kas cēlās kājās, sākoties The Partisan franču tekstam. Priekšpēdējās dziesmas laikā Anrī, atvainojies kundzei, aizsteidzās pie skatuves.


Foto: Klāss Vāvere

Pēc koncerta metro stacijas turnikets citu pēc citas atmeta atpakaļ visas biļetes, ko biju nopircis šurpceļā. Kamēr apdomāju tālāko rīcību, pie blakus ejas pamanīju pazīstamus stāvus. Īsu mirkli mani pārņēma vēlēšanās pieplakt tovakar tik daudz redzētajai mugurai un kopā izlavīties otrā pusē. Protams, es to neizdarīju, tikai nolūkojos, kā abi laimīgie saāķējušies elkoņos iejūk Madeleine stacijas vakara burzmā. Tas tiešām bija neticami skaists koncerts.

ARHĪVS:

Beck – Morning Phase, 2014
Simon & Garfunkel – Sounds of Silence, 1966
David Bowie – Low, 1977
Bobby Hutcherson – Enjoy the View, 2014
Serge Gainsbourg – Histoire de Melody Nelson, 1971
Richard Hawley - Truelove's Gutter, 2009
Deep Purple – Made in Japan, 1972
Cannonball Adderley – Somethin’ Else, 1958
Devendra Banhart – Cripple Crow, 2005
Neil Young – Harvest Moon, 1992
The Doors – The Doors, 1967
Raimonds Pauls – Raimonds Pauls, 1972
The War on Drugs – Lost in the Dream, 2014
Marianne Faithfull – Broken English, 1979
Lou Reed and John Cale – Songs for Drella, 1990
The Rolling Stones - Black and Blue, 1976
Elton John – Don’t Shoot Me I’m Only the Piano Player, 1973
Patti Smith – Horses, 1975
Radiohead – Kid A. 2000
Prince and the Revolution – Purple Rain. 1984
J. J. Cale – 8. 1983
The Flaming Lips & Stardeath and White Dwarfs – The Dark Side of the Moon. 2009 
Kraftwerk – The Man-Machine. 1978
Bob Dylan – Bringing It All Back Home. 1965 
Tom Waits – Bad As Me. 2011 
Last Tango in Paris original motion picture score. 1972
ABBA – Arrival. 1976 
John Coltrane – Offering. Live at Temple University. 1966 

Pink Floyd – A Saucerful of Secrets. 1968 
The Graduate OST. Songs by Paul Simon performed by Simon & Garfunkel, additional music by David Grusin. 1968
Iggy Pop – Post Pop Depression.