BLOGI  
Foto: Klāss Vāvere

Vakara albums 0

David Bowie – Low, 1977

Klāss Vāvere
28/08/2016

Viena no apnicīgākajām un dzīvīgākajām rokmūzikas aprakstnieku klišejām ir Deividam Bovijam pielaulātais apzīmējums “hameleons”. Kā vairums klišeju, tā nav bez pamata un savā ziņā ir visai precīza. Bovija spēja mainīt muzikālās un vizuālās identitātes tiešām bija īpaša. Taču ir būtiska nianse – hameleons mainās, lai saplūstu ar apkārtni un kļūtu nemanāms. Savukārt par Boviju kas tāds nav apgalvots nekad.

Tomēr 1976. gadā, pēc mūzikas, slavas un narkotiku pārslodžu gadiem, esot uz garīga un fiziska izsīkuma robežas, un uzsākot Eiropas periodu (Šveice–Francija–Rietumberlīne), viņš, šķiet, meklēja tieši to – iespēju paglābties no sava rokzvaigznes mirdzuma, saplūst ar “normāla” eiropieša ikdienu un atgūt drusku anonimitātes, kas nebija iespējama Londonas un Losandželosas šovbiznesa fabrikās.

Tieši šajā laikā Bovijs radīja daļu savas interesantākās mūzikas. Tik interesantas, ka bažīgie izdevēji kā nepiemērotu novilcināja pirms Ziemassvētkiem plānoto Low izdošanas termiņu, bet mūzikas avīze Melody Maker pareģoja – fani klausīsies tikai plates pirmo pusi, kuras dziesmas, lai arī dažbrīd izklausās pēc skicēm un galīgi ne pēc hitiem, tomēr atgādina Boviju. Otrā puse, kurā Braiena Īno ambientās mūzikas idejas apvienotas ar minimālisma un vācu krautroka inspirācijam, tālaika meinstrīmā šķita sprādzienbīstami avangardiska. Bovijs skaidroja, ka vairāk par mūziku tagad viņu interesē skaņa un faktūra. Citiem vārdiem – iepriekš, konceptuāli pasniedzot rokenrola, soula un fanka tradīcijas, Bovijs populārajai mūzikai deva jaunu intelektuālu dziļumu. Viņa jaunā koncepcija nozīmēja šo tradīciju atmešanu. Šodien lieki teikt, ka tā viņš rokenrolu un popmūziku padarīja tikai bagātāku.

Un vēl – plates vāka foto. Šoreiz tas nav Londonas naktī klīstošs svešinieks no nekurienes (Ziggy Stardust), kleitā tērpies dekadents (The Man Who Sold the World), pravietis ar zibens šautru sejā (Aladdin Sane), distopisks suņcilvēks (Diamond Dogs), glamūrs narciss (Young Americans) vai Slaidais Baltais Hercogs (Station to Station). Uz Low vāka ir “pilnīgi normāls” Zemes iedzīvotājs, baltās rases vīrietis ikdienišķā apģērbā, ar tādu pašu frizūru. Un tomēr tas ir nenoliedzami ikonisks protrets, kas izstaro intriģējošu magnētismu. Laikam daži hameleoni tādi vienkārši ir.

ARHĪVS:
Bobby Hutcherson – Enjoy the View, 2014

Serge Gainsbourg – Histoire de Melody Nelson, 1971
Richard Hawley - Truelove's Gutter, 2009
Deep Purple – Made in Japan, 1972
Cannonball Adderley – Somethin’ Else, 1958
Devendra Banhart – Cripple Crow, 2005
Neil Young – Harvest Moon, 1992
The Doors – The Doors, 1967
Raimonds Pauls – Raimonds Pauls, 1972
The War on Drugs – Lost in the Dream, 2014
Marianne Faithfull – Broken English, 1979
Lou Reed and John Cale – Songs for Drella, 1990
The Rolling Stones - Black and Blue, 1976
Elton John – Don’t Shoot Me I’m Only the Piano Player, 1973
Patti Smith – Horses, 1975
Radiohead – Kid A. 2000
Prince and the Revolution – Purple Rain. 1984
J. J. Cale – 8. 1983
The Flaming Lips & Stardeath and White Dwarfs – The Dark Side of the Moon. 2009 
Kraftwerk – The Man-Machine. 1978 
Bob Dylan – Bringing It All Back Home. 1965 
Tom Waits – Bad As Me. 2011 
Last Tango in Paris original motion picture score. 1972
ABBA – Arrival. 1976 
John Coltrane – Offering. Live at Temple University. 1966 
Pink Floyd – A Saucerful of Secrets. 1968 
The Graduate OST. Songs by Paul Simon performed by Simon & Garfunkel, additional music by David Grusin. 1968
Iggy Pop – Post Pop Depression. 2016