BLOGI  
Foto: Klāss Vāvere

Vakara albums 0

Deep Purple – Made in Japan, 1972

Klāss Vāvere
31/07/2016

Elita saka, Deep Purple esot mūzika veciem vīriešiem… Laikam vēl neesmu tik vecs. Toties esmu gana pieredzējis, lai zinātu, ka reiz tā bija mūzika jauniem zēniem.

Viens tāds, 8. vai 9. klases skolnieks, 70. gadu beigās bija par diviem rubļiem uz pusi dienas noīrējis Purple Japānas koncerta dubultalbumu. Pārnesis mājās, viņš sāka to pārkopēt magnetofona lentē – standarta procedūra, ko veica katrs melomāns. Ar pirmo plati gāja gludi, bet, mainot otrās puses, tā nabagam izslīdēja no rokām. Plate bija neierasti bieza, kādus 200 gramus smaga, un, atsitoties pret grīdu, tajā izlūza milzu robs. Satriektais melomāns bezspēcīgā niknumā ņēmās mētāt Raimonda Paula plates (nekā personīga, vienkārši citu viņam tikpat kā nebija). Nesaplīsa neviena.

Tad nācās izskaidroties ar plati izīrējušo dīleri, kurš, savukārt, to bija noīrējis no īpašnieka. Man – jo tizlais melomāns biju es pats – bija trīs iespējas. Par 60 rubļiem atpirkt visu dubultalbumu ar visu vāku, par 25 rubļiem atpirkt otro – saplēsto – plati bez vāka (vāki bija vērtība par sevi), vai šķirties no labās rokas rādītājpirksta. 25 rubļi likās liela, bet taisnīga maksa par tik neiedomājamu neveiklību, un tā nu melomāns tika pie savas pirmās “īstās” plates (tādas, kas nebija ražota Vissavienības skaņuplašu fabrikā Melodija), kurā vismaz teorētiski bija “īsta” mūzika. Diemžēl Made in Japan otrajā diskā ietilpa tikai trīs bezgalīgās improvizācijās izstiepti skaņdarbi. Strange Kind of Woman bija pilnībā iznīcināts. Lazy klausāms tikai no vidus. Space Truckin’, kas aizņēma visu otro pusi, saglabājies sākot no Iana Peisa bungu solo septītās minūtes… No sākuma līdz beigām manā pirmajā platē nebija klausāma neviena dziesma.

Šodien neesmu liels Purple cienītājs. Kaut arī viņi joprojām muzicē atzīstamā līmenī un regulāri izdod arvien jaunus ierakstus, manā plauktā ir tikai dažas no grupas klasiskajām platēm. Es nekādi nevaru mēroties ar savu draugu Gvido, kuram ir gandrīz visi viņu albumi, turklāt nereti dublēti dažādos formātos. Ja viņus klausos, tad visbiežāk tieši Made in Japan, īstu sava laikmeta rokmūzikas esenci. Plates sākumā, izdzirdot šķietami nejaušo bungu breku, zīmīgo ērģeļu murdoņu un pieteikumu Song called Highway Star… yeah, – šīs vismaz divām fanu paaudzēm svētās skaņas – mani joprojām piemeklē pacilātības sajūta, kas kulminē līdz ar Ričija Blekmora ģitāras solo dziesmas turpinājumā. Tajā es dzirdu mūsu toreizējo ticību un pārliecību. Protams, tā ir trauma. Brīnišķīga trauma. Taču, visticamāk, šī tiešām nav mūzika jaunām meitenēm.

P.S. Par pirkstu es izdomāju, lai uzsvērtu situācijas dramatismu. Viss pārējais ir no dzīves.

ARHĪVS:
Cannonball Adderley – Somethin’ Else, 1958
Devendra Banhart – Cripple Crow, 2005
Neil Young – Harvest Moon, 1992
The Doors – The Doors, 1967
Raimonds Pauls – Raimonds Pauls, 1972
The War on Drugs – Lost in the Dream, 2014

Marianne Faithfull – Broken English, 1979
Lou Reed and John Cale – Songs for Drella, 1990
The Rolling Stones - Black and Blue, 1976
Elton John – Don’t Shoot Me I’m Only the Piano Player, 1973

Patti Smith – Horses, 1975
Radiohead – Kid A. 2000
Prince and the Revolution – Purple Rain. 1984

J. J. Cale  8. 1983
The Flaming Lips & Stardeath and White Dwarfs – The Dark Side of the Moon. 2009 
Kraftwerk – The Man-Machine. 1978 
Bob Dylan – Bringing It All Back Home. 1965 
Tom Waits – Bad As Me. 2011 
Last Tango in Paris original motion picture score. 1972 
ABBA – Arrival. 1976 
John Coltrane – Offering. Live at Temple University. 1966 

Pink Floyd – A Saucerful of Secrets. 1968 
The Graduate OST. Songs by Paul Simon performed by Simon & Garfunkel, additional music by David Grusin. 1968
Iggy Pop – Post Pop Depression. 2016