Jana Kukaine: Kā teiktu dzejnieki
Jana Kukaine
15/12/2011
“Iespēju atstāt mazdrusciņ vairāk, nekā cilvēks atradis, ierodoties šai pasaulē, sauc par mākslu” – tā romānā “Skābais krējums” raksta Suzanne Bregere. Grāmata latviešu valodā iznākusi 1993. gadā un manā grāmatplauktā nokļuvusi, pateicoties kāda antikvariāta pārdevēja (taču ne man veltītajai) uzstājībai. Toreiz, kad sāku lasīt, romāns man nepatika, jo saskatīju tajā vien plātīšanos ar seksuālo brīvību un “vagīnas skulptūrām”. Atliku grāmatu malā, pagāja divi gadi. Tad to atšķīru vietā, kur biju atstājusi grāmatzīmi, un sāku lasīt tālāk, nu jau smejoties par autores jokiem un visām tām dīvainajām lietām, kuras viņa apraksta tik lietišķi un vienlaikus ironiski.
Darba oriģinālais nosaukums ir Crème fraîche, lai arī šādos gadījumos to varēja nemaz netulkot, turklāt fraîche nozīme šķiet kaut kas pretējs “skābam, ieskābušam, saskābušam”. Ar šo manas pārdomas par darba nosaukumu arī beigtos, ja vien nesen manās rokās nenonāktu Aleksandra Genisa grāmata Колобок и др. Кулинарные путешествия (“Kukulītis un citi kulinārie ceļojumi”, 2010).
Lai arī franču produktam crème fraîche latviešu virtuvē vistuvāk atrodas skābais krējums, tad tomēr pēdējais ir krietni skābāks, iezīmēdams vērā ņemamas gastronomiskas (un kāpēc ne literāras?) atšķirības. Aleksandrs Geniss raksta, ka katram reģionam raksturīgas savas garšas gammas, kas ietiecas vairāku blakus dzīvojošu tautu nacionālajās virtuvēs. Kā tipiskāko slāvu gammas paraugu viņš min tieši skābumu, kas nav izprotama Dienvideiropas pārstāvjiem, īpaši itāļiem (savā blogā Geniss apraksta kādu smieklīgu gadījumu, kad ar skābo kāpostu zupu vēlējies pacienāt Umberto Eko, kurš ēdienam neesot pieskāries, piebilzdams, ka skābo kāpostu klātbūtne ēdienkartē bijis iemesls, kāpēc viņš šķīries no savas vācu izcelsmes sievas).
Genisa blogu var lasīt te, un vismaz man tas izraisīja virkni kulināri eksistenciālu pārdomu par to, cik vienkārši, lai neteiktu – primitīvi – mēs ēdam (lasi – dzīvojam) un cik maz spējam iepazīt dažādu tautu nacionālās virtuves (lasi – aptvert daudzās iespējas, ko sniedz dzīve), nemaz nerunājot par tādu greznību, kā trīs dienas no vietas vārīt boršču, ar kuru vēlāk var “rakstīt uz sienām lozungus”.
Arī mūsdienu latviešu ēdienkarte ir acīmredzami skābena. Skābi kāposti, gurķīši, marinētas sēnītes un konservēti tomāti, kā arī virkne piena produktu iekļaujas šajā kategorijā, veidojot savdabīgu “kluso dabu”. Tāpēc, atgriežoties pie Suzannes Bregeres darba, tā nosaukuma latviskojums var izrādīties maldinošs. Ja par katru cenu vajadzētu tulkot, tad gan valodas, gan kulinārā intuīcija liktu nosvērties par labu saldajam krējumam, kas franču mentalitātei un literatūrai būtu daudz tuvāks (interesanti, ka globalizācija, šķiet, tikai veicina interesi par tādām izplūdušām, tomēr valdzinošām lietām kā “nacionālais raksturs” utml.).
Savukārt citātu par mākslu kā kaut ko paliekošu (kā “izaicinājumu nāvei”) nolēmu šeit ievietot tāpēc, ka tas sasaucas ar decembra “Studijā” publicēto Pētera Bankovska rakstu, kurā viņš zūdās par aizmirstību un iznīcību, kas piemeklēs gan mākslas darbus, gan cilvēkus. Tiesa, cik var noprast, raksta autoram kaut nedaudz simpatizē dažas nezināmu mākslinieku gleznas, kas aplūkojamas muzejā “Rīgas Birža”, tomēr bezcerības motīvs ieskanas teju katrā raksta rindkopā, kur tas pakārtots aizmirstajai Aleksandrijas bibliotēkas metaforai. Izjust prieku par “sacerētu tekstu, izgatavotu “mākslas darbu” vai ausī ieskanējušu meldiņu” ir “naivi un tuvredzīgi” – tā Pēteris Bankovskis.
Džons Letems (John Latham). “Utamārg torņa” (Skoob Tower) ceremonija. 1966. Tās laikā tika aizdedzināts grāmatu tornis. (Courtesy John Latham)
Ja lietas skata sub specie aeternitatis, tad daudz kas, varbūt pat gandrīz viss patiešām var izrādīties mazsvarīgs, un tad ir kā anekdotē: “Labam kurinātājam degs arī manuskripti.” Lieki piebilst, ka ēdiena pagatavošana ir vēl jo acumirklīgāka un gaistošāka māksla, taču kuram gan tas rūp, ja neko citu par acumirkli no tās negaida? Un acumirklī, kā teiktu dzejnieki, ir kaut kas no mūžības.
