Foto

Venēcijas atmiņas

Kaspars Groševs
07/07/2016

Ar paštaisītām špricēm, līksmi šūpojoties vaporetto (protams bez biļetes), mēs traucāmies uz Gardini vai Arsenālu, neatceros vairs. Iespaidi nu jau ir pabalējuši, bet kāpelēšana pa Baltijas paviljona tribīnēm paliks manās kāju muskuļu šūnās vēl kādu brīdi. Šķiet, nu jau ir par vēlu sniegt kādu nedzirdētu komentāru par šī gada Venēcijas arhitektūras biennāli, bet iegremdēties atmiņās ir ļauts. Galu galā tiem, kas nav izmīcīti atklāšanas ballīšu burzmā, priekšā vēl ir iespēja netraucēti klejot no viena uzkarsēta paviljona uz nākamo, meklējot to, kas notver acu skatienu, lai pēcāk ar garneli zobos, sēžot uz bruģa pie Zudušās Paradīzes (Paradiso Perduto), varētu reflektēt par redzēto.

Ko gan es sajēdzu no arhitektūras, nodomāju, klīstot pa Spānijas paviljonu, kas šoreiz ieguvis Zelta lauvu. Skatoties uz to kā uz vizuālu instalāciju, mani māca žāvas. Savukārt ar jaunvāciešu sniegto airāna glāzi slīdot cauri Lielbritānijas paviljona istabām, es atcerējos, ka arī labierīcības ir daļa no jebkuras dzīvei paredzētas telpas. Šeit iespējams arī ielīst piepūstā nākotnes bumbā, ko radījis åyr kolektīvs, kas iepriekšējā arhitektūras biennālē vēl sevi dumpinieciski dēvēja par AIRBNB Pavilion, lai ieņemtu pilsētas īrei paredzētos dzīvokļus ar mākslu un arhitektūru. Amerikas un Dānijas paviljoni lika novērtēt amatnieciskas prasmes un estētisku meklējumu spožus atrisinājumus, uz brīdi ļaujot aizmirst par cīnīšanos frontē ar visām pasaules nebūšanām, kas, šķiet, šogad nodarbina gandrīz visus visur.

Tomēr par lielāko biennāles prieku es drošu sirdi varu nodēvēt Baltijas kopējo paviljonu Palasport Arsenale sporta pilī, brutālisma monumentā, kas paslēpts no nevērīgu klejotāju acīm gandrīz pašā biennāles notikumu epicentrā. Bez liekas melanholijas milzu sporta zālē un tās tribīnēs izkārtoti teju 90 apskates objekti, kas vēsta par Baltijas reģiona infrastruktūru, dzīlēm, sapņiem un realitāti. Zem caurumotā auduma vēdera, kas kā neveselīgs ozona slānis novēro apmeklētāju gaitas, ļaujot sevi apskatīt arī no augšas, izkārtoti zemes dzīļu dārgumi, utopiskas vīzijas un daudz kas cits, ko uzskaitīt (varbūt) spēj vien kuratori. Apskates loki ir neierobežoti, kāds tev pavadīs stundas un pat dienas, citam pietiks ar plašo vērienu un ekspozīcijas potenciālu. Klīst runas, ka starp paviljona cienītājiem ir arī Hans Ulrihs Obrists.

Tiesa, arī mākslas mīļotāji nav aizmirsti – visu vasaru un vēl rudeni iespējams pašļūkāt pa marmora grīdām Zigmāra Polkes retrospekcijā Palazzo Grassi greznajās telpās, kur sabāzta teju visa mākslinieka daiļrade, ieskaitot neredzētus filmu lenšu kadrus un ķēpājumus piezīmju blociņos. Bet, ja gadījies kā man – spējas vētras izpluinītās drēbēs mirkt pie Ninas Kanelas (Nina Canell) akmens plāksnītes, kas trausli tur nelielu ūdens peļķīti, – jūs esat nonācis izstādē Accrochage pašā Dorsoduro raga galā Punta Della Dogana.

Galu galā šprices tika izdzertas, garneles apēstas, kājas izmocītas un izstādes triecientempā aprītas, liekot jautāt, kas notiks tālāk ar Baltijas paviljona vienotības ideju. Šīs reizes, atļaušos teikt, veiksme slēpās kuratoru kopējās idejās un iniciatīvā, bet, vai to ir iespējams atkārtot?