Foto

Dod viens otram pa purnu aiz neko darīt *

Marta Krivade
13/12/2011

It kā jau varētu runāt par sociālo reālismu Jura Poškus jaunākajā spēlfilmā “Kolka Cool”, taču viņš jau visu ir pateicis. Precīzāk – vispār neko nav pateicis. Tāpat īsti negribētos gaudot līdzi Nellijai Ločmelei par lauku mazpilsētu bezcerīgo vidi, kad padomāju, cik sakarīgi cilvēki tur sanākuši, tamdēļ šim snobismam neļaušos. Tomēr bez snobisma Rīgā internetā būtu kā bez politikas lamāšanas ģimenes viesībās. Tāpēc ķeršos uzreiz pie sliktā – trāpīgām, smieklīgām, taču beigās nedaudz apnicīgām sižeta līnijām. Bija divas.

Pirmā sižeta līnija: aiz neko darīt

Brīnišķīgi dialogi, kas līdz asarām precīzi atspoguļo absolūtās garlaicības un bezdarbības garšu, ko piedāvā Latvijas lauku mazpilsētas. Sinonīms šīm sarunām, kas atspoguļo totālu absurdu un bezjēdzību, būtu, teiksim, iešaut sev galvā.

 “Nu, ko daram?

- Nezinu. Ko tu gribi?

- Kaut ko padarīt.

- Nu tad padaram.

- Ko daram?

- Ko tu gribētu?

- Tā, neko. Ko tu?

- Nu nezinu. Piezvanam kādam?

- Kam?

- Nezinu.

- Daram to, ko tev gribās.

- Nē, es gribu darīt, to ko tu gribētu.

- Pag [aiziet pēc diviem aliņiem, atnāk atpakaļ]. Nu, tad ko?”

Šādas sarunas filmā atkārtojas tik bieži, ka drīz vairs nenāk smiekli. Filma jau kāpj ārā no ekrāna, guļas man virsū ar virtuves sarunu estētiku, kur “Rīgas džeki tēlo lauku džekus” un viņiem tas sanāk baigi labi un smieklīgi. Bet vienā brīdī pietiek. Tā, starp citu, atšķiras virtuves sarunas no mākslas vai apzināti veidotas izklaides – dzīvē cilvēki reti jūt, kad pietiek un vairs nav smieklīgi, bet mākslinieks šo robežu var novilkt un domāt, kā sižetu attīstīt tālāk. 

* twitter.com/#!/AlberteIeva/status/146326176753926144

Otra sižeta līnija: dod viens otram pa purnu 

Šī daļa noteikti ir aizraujošāka par pirmo. Lai arī man labāk patika, kā Artuss Kaimiņš pirms divām nedēļām kāvās uz Lāčplēša ielas, arī filmā vīru agresija ir baudāma. Filmā viens otram pa purnu dod pa īstam, tad it kā spēkojoties, cīkstās ar plastmasas maisiņu, reizēm tikai piesola, pēkšņi pat uzšauj meitenei, bet arī meitene normāli iekrāmē ar kāju pa seju gluži tik drosmīgi kā sieviete no Tarantīno un Rordrigesa pirmās Grindhouse filmas (tā kurai labās kājas vietā bija šautene). Ar plūkšanos un agresijas izlādi filmai parādās laba trash garša, un es tiešām izbaudu katru kautiņa scēnu. Tāpat čaļi normāli dod ar beisbolenēm pa mašīnu un es labpatikā vēroju, ar kādu precizitāti Kaimiņa tēlotais varonis Andža pa vienam vien izsit veca Audi aizmugurējos lukturus. Vienvārdsakot, es arī kaut ko no visa šī arsenāla dzīvē reiz gribētu pamēģināt. Gan jau manī sēž lauku džeka slēptā agresivitāte.

Ģimenes lietas jeb ciema puiši

Aktieru tēlojums ir krietni  košāks par sižetu. Andrim Keišam ar Artusu Kaimiņu izdevies aizkustinoši dabisks vecākā un jaunākā brāļa attiecību tēlojums. Kā jaunākā māsa varu tikai māt ar galvu, redzot, kā visādi citādi pirmais džeks ciemā sava vecākā brāļa klātbūtnē pēkšņi kļūst par nepārliecinātu muļķi. Izaudzis liels zirgs, bet joprojām kā sīkais sapsihoja pie katras vecākā brāļa provokācijas. Savukārt vecākais brālis savas provokācijas vienā zābaka mierā izbauda te sīko par peģiku saukādams, te viņam aizdodot, te atņemot naudu. Tomēr, kad vajag, viņi iet savā mazpilsētas karā kopā un gatavi sist viens otra pāridarītājus bez minstināšanās.


Edijs Majors nē, bet Boga (Aigars Apinis)

Pilsētnieka sirdi aizkustinās arī pārējie ciema puiši, kurus tēlo Latvijas lauku mazpilsētai visautentiskāk ģērbtais aktieris Varis Piņķis un lielāko ciema mīzēju atveidojošais Aigars Apinis (filmā – Boga). Par mīzēju jāpaskaidro – mana mīļākā aina filmā (ATTENTION! SPOILER ALERT!) ir brīdis, kad Boga ar devītklasnieka manieri norauj uz leju Simonai topiņu, atsedzot viņas krūtis. Pēkšņi kadrā parādījies kailums patīkami pārsteidz skatītājus, taču brīdī, kad no spējā kailuma mēs pievēršamies labi veidoto krūšu apbrīnam, Boga ekrānā turpina uzvesties kā devītklasnieks – viņš zina, kas ir pliki pupi, bet dzīvē tos ieraugot joprojām apjūk un samulst pats no savas pārdrošības ar “nu būs sūdi” sejā. Tā nu Aigars Apinis iegūst visas manas aizkustinājuma ovācijas par “puisīšiem, kas tēlo vēsos”.

Diemžēl Ivetas Poles atveidotā Simona mazpilsētas stāstā “neierakstās”. Forša, dabiska, pārliecināts tēlojums, bet ko viņa dara starp šiem džekiem? Simona vienīgā ir ģērbta drēbēs, kas drīzāk ir smukas un stilīgas, nevis tādas, ko valkā mazpilsētas meitenes vai vismaz viņas draudzene Antra (skat foto). Simona drīzāk izskatās pēc piespiedu kārtā no Rīgas tikko atdzītas māsīca, kas atbraukusi uz mēnesi padzīvot Kolkā, nevis pilntiesīgas mazpilsētas meitenes. Pārāk pārliecināta par savu seksīgumu, pārāk mazrunīga un pārāk smalki ironiska. Taču nenoliedzami, viņas tēls, benzīntanks un atsevišķas spilgtas ainas ar Keišu virves šūpolēs ir vienīgie, kas attaisno režisora izvēli uzņemt melnbaltu filmu. Viss pārējais izskatās kā neizdevusies fotogrāfija, kuru nolemts uzlabot ar black and white filtru. Argumentu par “nebija naudas” nepieņemu.

Visbeidzot par filmas žanru – komēdija. Bija jautri, īpaši tie joki, kas ņemti no autentiskajiem lauku atziņu apcirkņiem, tomēr lielākoties es noguru no auditorijas nervozās ķiķināšanas. Nepameta sajūta, ka zāle smejas par “Visiem-Rīgā-zināmā- Tāda-un-Tāda-aktiera-prikolīgajiem-centieniem-attēlot-lauku-džeku”, nevis rēcīgu joku. Tā atkal atgriežoties pie virtuves estētikas, kas ir viens no maniem mīļākajiem dzīves žanriem. Bet es taču nācu uz kino.

Īpaši gribas uzteikt skaņas kvalitāti un režiju. Es par to neko nesaprotu, bet patika it viss – putnu čivināšana, akmeņu spārdīšana, saulīšu griešana uz oļiem klāta dubļaina ceļa ar vecu BMW un mušas spārnu vibrācijas.

Aizejiet! Tāpat kā vajag aiziet uz visām latviešu filmām. Un šo tiešām nav kauns skatīties.

Ak, jā. Beigās es gribētu izspēlēt vēl vienu nenotikuši dialogu.

Piedalās: Marta Krivade (MK) un Juris Poškus (JP)

MK: Nu labi, bet kāpēc Kolka?
JP: A, kāpēc nē?
MK: Nē, nu jā.

Lūdzu, es gribētu tagad ar jums klusi padejot. 
“Kolka Cool” galvenā mūzikas tēma.