BLOGI  

Dod viens otram pa purnu aiz neko darīt * 4

Marta Krivade
13/12/2011

It kā jau varētu runāt par sociālo reālismu Jura Poškus jaunākajā spēlfilmā “Kolka Cool”, taču viņš jau visu ir pateicis. Precīzāk – vispār neko nav pateicis. Tāpat īsti negribētos gaudot līdzi Nellijai Ločmelei par lauku mazpilsētu bezcerīgo vidi, kad padomāju, cik sakarīgi cilvēki tur sanākuši, tamdēļ šim snobismam neļaušos. Tomēr bez snobisma Rīgā internetā būtu kā bez politikas lamāšanas ģimenes viesībās. Tāpēc ķeršos uzreiz pie sliktā – trāpīgām, smieklīgām, taču beigās nedaudz apnicīgām sižeta līnijām. Bija divas.

Pirmā sižeta līnija: aiz neko darīt

Brīnišķīgi dialogi, kas līdz asarām precīzi atspoguļo absolūtās garlaicības un bezdarbības garšu, ko piedāvā Latvijas lauku mazpilsētas. Sinonīms šīm sarunām, kas atspoguļo totālu absurdu un bezjēdzību, būtu, teiksim, iešaut sev galvā.

 “Nu, ko daram?

- Nezinu. Ko tu gribi?

- Kaut ko padarīt.

- Nu tad padaram.

- Ko daram?

- Ko tu gribētu?

- Tā, neko. Ko tu?

- Nu nezinu. Piezvanam kādam?

- Kam?

- Nezinu.

- Daram to, ko tev gribās.

- Nē, es gribu darīt, to ko tu gribētu.

- Pag [aiziet pēc diviem aliņiem, atnāk atpakaļ]. Nu, tad ko?”

Šādas sarunas filmā atkārtojas tik bieži, ka drīz vairs nenāk smiekli. Filma jau kāpj ārā no ekrāna, guļas man virsū ar virtuves sarunu estētiku, kur “Rīgas džeki tēlo lauku džekus” un viņiem tas sanāk baigi labi un smieklīgi. Bet vienā brīdī pietiek. Tā, starp citu, atšķiras virtuves sarunas no mākslas vai apzināti veidotas izklaides – dzīvē cilvēki reti jūt, kad pietiek un vairs nav smieklīgi, bet mākslinieks šo robežu var novilkt un domāt, kā sižetu attīstīt tālāk. >>

* twitter.com/#!/AlberteIeva/status/146326176753926144