BLOGI  

Ar seju peļķē 0

Toms Treibergs, kino un teātra kritiķis
13/12/2011  

Lai kādas zinātnes inovācijas neparādītos, lai kādas tendences neienāktu tirgū un miljardo reizi neatjaunotu to, kas šobrīd modē; lai cik lielā mērā robežas starp valstīm un rasēm nekļūtu arvien mazsvarīgākas; lai cik labi cilvēki nebūtu iemācījušies daudz ko gatavot pašu rokām, tā cik necik atvirzoties no konsūmerisma bezgalīgā konveijera, viena lieta allaž paliks nemainīga. Tās ir bailes.

Bailes nepaspēt, bailes no tā, ka varētu palikt ārpusē – ārpus apļa, kurā cilvēks likumīgi saņem to, ko viņš ir nopelnījis. Bailes zaudēt. Zaudēt drošību, ka nākamajā rītā saldētavā gaidīs pelmeņu paka un, kas zina, varbūt pirmdienas rītā varētu pat aizšmaukt uz kino; zaudēt jau tā grūti iegūto respektu no to puses, kuru viedoklis jau ir vai vēl būs svarīgs. Ar bailēm var rīkoties galvenokārt divējādi. Pirmām kārtām, apsegties ar segu un klausīties savā elpā – tajā, ko tev atņems tikai un vienīgi Kaulainā, nevis problēmas valstī vai darbavietā. Šāda konstanta, nezūdoša esība ļoti nomierina. Kamēr vien es elpoju, viss nav zaudēts. Otrām kārtām, var doties frontālā uzbrukumā un visiem spēkiem mēģināt novērst baiļu kodola realizēšanos īstenībā. Lai sev un citiem varētu apliecināt – es mēģināju. Ideālā gadījumā piemetinot: “Un man izdevās.”

Mūsu tauta ir daudz ko sasniegusi. Par to var pārliecināties motivējošajās žurnāla “Ir” rubrikās, kurās stāstīts par pašmāju uzņēmējiem. Galu galā, arī pats “Ir” ir sasniegums. Mums ir arvien labāki sportisti, tikpat izcili zinātnieki un nesavtīgi mediķi. Cits niknāks, cits apātiskāks policists – arī viņi mums ir. Un braši ugunsdzēsēji, kuri patiešām kāpj kokā pēc tur uzlīduša kaķēna, rudenī pats redzēju. Ir tik daudz kas, un tad pēkšņi parādās šīs bailes un viss progresējušais, viss apdomīgais un tālredzīgais iegāžas gigantiskā, caurspīdīgā resaikl binā un tur uzreiz izdzēšas.

Es nevarēju paskatīties uz tām rindu bildēm. Jo tās pierādīja, ka nekas nav mainījies, varbūt pat, nekad vispār nemainīsies, kamēr vien konvencionālais norēķināšanās līdzeklis būs nauda. Viss, ko esmu darījis brīdī, kad pie manis nonāk “bauma”, ir jāmet pie malas, un steigšus jāseko tās košajai, luminiscējošajai astei, pie sevis atkārtojot: “Cik labi, ka tagad visu tik ātri var uzzināt”. Pasaule faktiski šādā brīdī nedaudz apstājas.

Šo notikumu drūmā negantība manās acīs sākās svētdienas vakarā, kad, braucot no darba, iegriezos mazā Pārdaugavas veikaliņā pēc “Zelta zivtiņas”. Veikaliņa pārdevējs, kurš allaž ir bijis balamute un lozunga “jautrība par visu varu” iedzīvinātājs, kā jau pie svētdienas bija šo to ieķēris un tādēļ kļuva īpaši familiārs (šādās reizēs es vienmēr domāju, ka pie visa vainīgas ir manas brilles). “Ko tu vēl gaidi?” viņš auroja, “Es vakar strādāju, ja, un man tieši te pretim ir tas automāts, vai ne, un b**ģ, es tādu rindu savu mūžu nebiju redzējis!” Pēc manas nenoteiktās reakcijas viņš satrakojās vēl vairāk, jautājot “kāpēc man viņi visi jābaro” un uzdodot “tūlīt visu ņemt ārā”. Labi, viņš bija iedzēris. Un tomēr, viņš taču teiktu to pašu arī skaidrā prātā. Arī jūs noteikti pazīstat kādu cilvēku, kurš tā varētu pateikt.

Dzīvošana binārajā opozīcijā “mēs – strādājošie / viņi – mūsu čakarētāji” ir ārkārtīgi destruktīva, jo nekādiem sasniegumiem vai citiem pozitīviem notikumiem vairs nav nekādas jēgas. Jo “kāda gan jēga, ja visi esam pārdoti”. Tie ir ne tikai šaurpierainu cilvēku uzskati, visai viegli pie šādas pozīcijas var nonākt arī liberāls, jaunumus kritiski vērtējošs pilsonis. Galu galā, bailes taču strādā ar mums bezmaz refleksa līmenī. Daudz ko šajā situācijā nosaka informācijas avots un tās kvalitāte. Diezin vai kāds no rindās stāvošajiem bija “tviterī” lasījis retvītu ar žurnālistes Sandras Veinbergas komentāru, paskaidrojošajām diagrammām un atbildīgo personu paskaidrojumiem. Un, ja tomēr bija, bet tik un tā stāvēja, tad man būtu interesanti uzzināt šīs izvēles iemeslu.

Protams, tā ir ideālista iežaušanās ar seju peļķē. Kaut kāda savāda iedoma par to, ka ar katru gadu vecāka kļūst ne tikai valsts, bet arī tās cilvēki. Bailes, par kurām rakstīju pašā sākumā, jelkādu pieaugšanu atvedina atpakaļ zīdaiņa līmenī. Un zīdainis taču rīkojas vairāk instinktu, mazāk prāta rosināts. Neatteiksimies no prāta tik lēti. Kas zina, varbūt mūs gaida vēl nopietnāki pārbaudījumi. Ja mēs tā baidāmies jau tagad, mēs parādām sevi kā sevišķi viegli ievainojamus. Nav izslēgts, ka kādam tas varētu patikt.

Arhīvā lasi:
05/12/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Receptes sliktam laikam II
28/11/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Receptes sliktam laikam I
21/11/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Sliekas divi gali
14/11/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Dīvaiņu klubiņš
07/11/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Dzīves elegance
31/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Kā pārstāt sapņot?
24/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Piesaulītē
16/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Liekvārdības gūstā
10/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Cik svarīgs ir konteksts?