BLOGI  
Viens no Filadelfijas Drāšu vīra darbiem

Māksla it kā pati par sevi: Filadelfijas Drāšu vīrs 0

Andrejs Ļevkins
01/06/2016

Huffington Post (neba jau tas kāds mākslas izdevums, bet vienalga) publicēja rakstu Artist Who Left 1,200 Sculptures In An Abandoned Alley Will Forever Remain A Mystery (“Mākslinieks, kas pamestā šķērsielā atstājis 1200 darbus, mūžīgi paliks noslēpums”). Apakšvirsraksts intrigu sakāpina: What we know and what we don’t know about the Philadelphia Wireman, one of the many artists whose stories risk going untold: “Ko mēs zinām un ko nezinām par Filadelfijas Drāšu vīru, vienu no daudzajiem māksliniekiem, kuru stāsti laikam paliks neizstāstīti”.

Nu, viņa stāsts rakstā ir gan izstāstīts. Reiz (vēl septiņdesmito gadu beigās) kāds RobertLeitčs (Robert Leitch) klenderējis Filadelfijas dienvidu rajonā, un paputējušā šķērsielā ieraudzījis kaut kādu metāla verķu krāvumu. Piegājis tuvāk, konstatējisan inexplicable army of bundled wire sculptures, compact torpedoes of trash that emitted a spellbinding force (“mīklainu, ar stiepli sastiprinātu skulptūru armiju; blīvi sapresētus krāmus, kas izstrāvoja burvību”). Tur bija kādi tūkstoš divsimt gabali šādu objektu – Leitčs saskaitīja, kad pārvietoja tos uz saviem bēniņiem. Turklāt vēl tāda intriga: it was trash night, taisni tad bija trāpījusies “atkritumu nakts”, un, ja Leičs šķērsielā būtu nonācis mazlietiņ vēlāk, atkritumu vedēji savu darbu jau būtu padarījuši, un par tiem daiktiem neviens neuzzinātu. Jā, par trash night kolēģis M. Prosmuškins (viņš dzīvo Filadelfijā) precizēja: “Trash night – tas ir, kad reizi nedēļā pa kvartālu nobrauc atkritumu mašīna un savāc mēslus no visām dzīvojamām mājām… Atkritumus izliek pēc septiņiem vakarā, un tie visā blokā gleznaini stāv visu nakti, līdz no rīta, parasti no astoņiem līdz vienpadsmitiem, mašīnas tos savāc”. Vēl viens precizējums: fotogrāfijas šajā blogā ir ņemtas ne tikai no Huffington Post, tīklā to ir diezgan daudz. Tā ka Drāšu vīru pazīst.

Tālāk. Kolekcionāram un dīlerim Džonam Olmenam (John Ollman) bija galerija. 1984. gadā tās darbinieki viņu sapazīstināja ar Leitču, un viņš Olmenu aizveda skatīties darbus: “Ollman was moved by the inscrutable power of the gnarled objects, small enough to fit in your hand” – galerists tika šo daiktu savaldzināts. Valdzinājuma pakāpe nav nosakāma, toties ir saprotams izmērs – satilpst saujā. Olmens tūlīt pat nopirka sešsimt piecdesmit no tiem, un vēlāk arī pārējos. Saprotams, ar galeriju starpniecību sāka tos izvietot. Kad astoņdesmitajos gados daiktus pirmoreiz izstādīja, nebija pārliecības par publikas interesi, “tad vēl bija tālu līdz autodidaktu mākslas popularitātei, kā tas ir tagad”. Olmens eksponēja piecdesmit Drāšu vīra darbus, un viņam par izbrīnu tika nopirkti visi. Cenas no septiņdesmit pieciem līdz simts dolāriem – ne tā, kā tagad. Un tomēr. Pašlaik Olmens turpina tos tirgot šeit: www.artsy.net/philadelphia-wireman. Pie reizes var noskaidrot darba izmērus; brīvi izvēlēts un tipisks – 18,4 x 7 x 6,4 cm.

Tas viss tiek vēl arī izstādīts. Raksts Huffington Post jau arī parādījās saistībā ar Fleisher/Ollman Gallery’s stendu Outsider Art Fair gadatirgū Metropolitan Pavilion in New York šī gada janvārī. Jā, un vēl: visi tie daikti slienas stāvus gaisā uz kaut kādiem puļķiem. Tā vieglāk eksponēt, tomēr nav pamata uzskatīt, ka autors tos arī iecerējis tādā pozā. Virsrakstā es puļķi nogriezu un darbu izvērsu – taču labāk nekā stāvus.

Tas, ka šis cilvēks tā arī palicis kā Filadelfijas Drāšu vīrs, nav pārsteidzoši. Visdrīzāk viņš toreiz vienkārši nomira, pēc viņa nāves to visu, piemēram, izmeta ārā. Olmens gan mēģināja noteikt autorību, taču viņam diez kā neveicās. Viņa domu gaita bija tāda: objekti tika uzieti vēsturiski “melnā” pilsētas rajonā, turklāt tie daļēji līdzinās afrikāņu “spēka verķiem”. Secinājums: visticamāk, autors bija melns. Otrs apsvērums: stieple darbos ir resna, tās saliekšanai vajadzīgs vērā ņemams fizisks spēks. Secinājums: visticamāk, autors bija vīrietis. Nu loģiski. Un tikai.

Vispār jau tāds (šo, kāda izmesto) darbu daudzums vienuviet nozīmē, ka tie arī bija palikuši šajā vienīgajā vietā, nekur no tās neaizklīzdami. Tā ka ārējā pasaule autoram bija visnotaļ vienaldzīga. Veidot darbus viņam bija interesantāk, nekā tos parādīt, agrīnie darbi nemaz “neuzpeldēja”. Autorību mēģināja noteikt ne tikai Olmens viens pats, bet arī citi cilvēki – nesanāca. Ja nu vienīgi 1999. gadā kāds apmeklētājs, ieraudzījis darbus Olmena galerijā, atcerējās reiz redzējis vīru, kas uz lieveņa ko līdzīgu ķimerējis. Šķiet, viņš apstiprināja, ka tas bija melnādainais, un tas arī viss. Turklāt redzēja nejauši, pirms vairākiem desmitiem gadu: redzēja viņu vai ne viņu?

Droši vien jau varētu atrast. Rajons ir zināms, varēja paņemt tos daiktus un apstaigāt vietējos, izjautāt. Darīja to, vai nedarīja – nav pateikts. Bet, principā, nezināms autors ir labāks nekā konkrēts. Vai nu mazums, kas viņš tāds, var būt kāds sliktais. Tā vai citādi, ja atradīsies cilvēks, saviesīsies viņa vide un apstākļi, un tas uzliks kaut kādu savu rāmīti. Bet, kad ir nezināms, viss ir atvērts interpretācijai. Nekāda pieturas punkta, kas ierobežotu minējumus par viņa motivāciju, un tā joprojām. Iznākumā skaisti: ir radies šis tas, kas ir it kā galīgi pats par sevi. Stilistiski vienots, it kā tā tas arī bijis domāts. Kaut kā pašsaprotami.

Rakstā uzpūsta vēl tāda morāle (izdevums taču nav par mākslu, bet gan sabiedriski politisks masveida; raksts bija sadaļā “Māksla un kultūra”): cik gan ļaužu taisa kaut ko, kas paliek nepamanīts un nonāk miskastēs, kaut bija gluži interesants. Kaut gan – tur tomēr nav par to, cik pasaule netaisna un cik daudz viskautākā pazūd bez pēdām, bet par to, kā cilvēki reāli fontanē – bez jebkādas vēlmes publiski izrādīties, būt pazīstamiem un tā joprojām. Var jau būt, kāds no viņiem to vēlējās, taču nesanāca, tomēr pats fontanēšanas fakts nekur nepazudīs. Institūcijām gan autors ir palicis neredzams, viņa pavisam lieliskie darbi nefiksēti – i pazudīs bez pēdām.

Te, saprotams, jājautā: vai viņi patiešām rada kaut ko vērtīgu (ne finansiālā nozīmē)? Tas ir teorētisks jautājums, Drāšu vīra gadījumā viss ir labi. Viņa darbi ir pat skaisti – savā veidā, ne kā mi mi mi. Vēl vairāk, tie nudien izskatās kā dziļā vakuumā veikts māksliniecisks akts (autors – Dies zina kas). Bet pat ne tas ir būtiski, tie ir labi paši kā tādi. Un eksistē paši kā tādi. Pat bez autora, nemaz nerunājot par mākslas institūcijām. Tās gan tos tomēr piefiksēja, citādi šī stāsta nebūtu.

Olmens spiež uz enerģijas sabiezējumiem, kas darbus ne vien uzrāda, bet arī rada. Bet ko iesākt, kad objekts ir tik izolēts (visi objekti kopumā), ka nevar saprast, no kuras puses sākt analīzi. Kas ir autors – nav ne jausmas, no kurienes uzradies, ko ir domājis, kas viņu ietekmējis – ziņu nav. Neba to izperināt no Saja Tvomblija (Tvomblijaaudeklos ir papilnam tādu drāšu, un viņa objekti http://postnonfiction.org/descriptions/cy-twombly-obj/ gana tuvi pēc izejmateriālu atkritumnieciskuma.) Vai, teiksim, Šviters ar merz ārtu www.arterritory.com/ru/blogi_video/blogi/5223-horosho_nedodelannij_kunst, bet kāds gan tur Šviters Philly dienviddaļas rajonā?

Vārdu sakot pieeja tāda: objekti, kas turas paši par sevi un rada enerģijas sabiezējumu iespaidu. Izstādes sarīkošanai pietiks arī ar tādu skaidrojumu. Olmens «Sabiezējumus» izvērš šamaniskā versijā: «These types of objects habitually served as means of protection – talismans – often made by a shaman». Vārdu sakot, taisīja talismanus, turklāt aktīvi funkcionējošus. Olmenaprāt, cilvēks iet pie šamaņa un stāsta, ka viņam te viena problēma jāparisina. Šamanis gluži kā farmaceits uzmeistaro viņam daiktu, ko pieloka ar konkrētiem enerģijas veidiem, kas tieši šajā gadījumā ir derīgi. Olmens saskata jēgu tieši «by combining these energies you make a more powerful energy», atsevišķas enerģijas savienojas objektā (tieši ar drāti), un izejošā enerģija ir jau krietni jaudīgāka par summāro. Aktīvs talismans. Atkal loģiski, tomēr izskaidrojams nav diez cik veiksmīgs: tādā gadījumā tie daikti būtu izklīduši pa Filadelfiju, un autors nepaliktu tik nezināms. Un tūkstoš divsimt eksemplāru – kam viņam tik daudz šamanisku verķu paša lietošanai?

Bet viņš tos taisīja sev. Piemēram, viņš, tāpat kā Svedenborgs spēja biedroties ar dažādiem gariem, pēc tam fiksēdams tos ar visu, kas patrāpījies pa rokai. Bet, ja atmet mistiku-maģiju, varēja veidot savu stāvokļu atveidojumus arī visvienkāršākajā variantā: tagad man gribas uztaisīt, lūk, šo. Tas ir fiktīvs izskaidrojums, jo tautoloģisks – viņš taču tieši to arī taisīja, ko gan citu?

Viss tātad pavisam dabiski: tas ir, jo tas eksistē. Kā lai neeksistē, ja tam acīmredzami pasaulē ir jābūt? Tad jau kādam tas bija jāuztaisa, un, ja nav zināms, kas tieši uztaisījis, tad vēl jo superīgāk: šo daiktu pastāvēšanas nepieciešamība realizējas pati par sevi – tie ir tapuši. Proti, ir objektīvi eksistējoši.

Nu un pilsētas tāpat šajā sakarībā. Lūk, Filadelfija, tajā bija cilvēks, kas to taisīja. Pilsētās mēdz būt cilvēki, kas dara kaut ko tādu un pat sazin ko. Atsevišķu un ne institucionālu, dažādu iemeslu dēļ neinstitucionālu, vispirmām kārtām pēc pašu vēlēšanās. Piemēram, Zēetālers Vīnē. http://www.arterritory.com/ru/blogi  Tāds vajadzīgs pilsētas elements. Kas pie mums ir tas? Viņam, kādam nezināmajam, ir jābūt pat tad, ja neviens par to i nedomā. Jūs viņu neredzat, bet viņš ir.