BLOGI  
Tiesas prāvas procesu dokumentēja Viktorija Lomasko un Antons Nikolajevs

Komiskie dokumenti 0

Aurora Rubinshtein
12/12/2011 

Bērniem un personām ar nestabilu psihi lasīt tālāk nav ieteicams

Šodien vēlos padalīties ar vienu mākslas notikumu Krievijā. Saukt to par notikumu gan var visai nosacīti, jo tas ir kā dzīvs organisms bez laika un telpas robežām un viss joprojām turpinās. Tad jau es to drīzāk varētu nosaukt par Pasaku, ja vien tas nebūtu pilnīgi dokumentāls stāsts.

Lai galīgi neizplūstu, pieņemsim, ka sākuma punkts šim stāstam ir mūsdienu mākslas izstāde “Uzmanīgi, reliģija!” (Осторожно, религия!), kura notika 2003. gadā Maskavā un kuru izrādīja 6 cilvēki ar izteiktu reliģisku identitāti. Pēc šī notikuma mākslas muzeji un galerijas sāka ļoti uzmanīgi atlasīt izstādāmos darbos un ieslēdza tādu kā pašcenzūru. 2007. gadā kuratori Andrejs Jerofejevs un Jurijs Samodurovs izveidoja izstādi “Aizliegtā māksla-2006” (Запретное искусство-2006), kurā tika izstādīti tieši šādi “nekorekti” darbi (izstādē apkopota māksla galvenokārt no vēlīniem padomju gadiem, kā arī daži nesenāki paraugi). “Aizliegtās mākslas” koncepcija bija tāda, ka darbi tika aizlikti aiz sienas un, lai tos ieraudzītu, bija jāpieliek zināma piepūle – jāpakāpjas un jāmēģina saskatīt tos pa sienā izurbtu caurumiņu. Izstāde saņēma asu kritiku no vairākām reliģiskām un nacionālām organizācijām, un galu galā lieta nonāca līdz tiesai. Atsaucoties uz Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa 282. pantu, izstādes organizatori tika apsūdzēti iespējamā reliģiskās neiecietības kurināšanā.

Tiesas prāvas procesu dokumentēja mākslinieki Viktorija Lomasko (zīmējumi) un Antons Nikolajevs (teksti), un šī dokumentālā liecība nesen tika izdota grāmatiņā “Aizliegtā mākslā” (saņemt savu pdf kopiju par brīvu ir iespējams šeit). Tās ir grafiskas reportāžas tādā kā dokumentāla komiksa žanrā, kas sagādā lasītājam ne vienu vien prieka brīdi, vērojot ainiņas no pilnīgi absurda šova.

Tiesas zālē satiekas trīs dažādas pasaules: kolorīti mākslinieki (dumpinieki bez jebkādām sociālām aizturēm un pāris inteliģenti muzejnieki), reliģiskie aktīvisti (pareizticīgie cienīgtēvi, ekstrēmisku tantiņu armija, radikāli noskaņoti jaunieši krekliņos “Pareizticība vai nāve!”) un saguruši valsts varas pārstavji (tiesnese, prokurori, miliči). Grāmatiņā publicētajās ainiņās tiek izspēlēta tāda komēdija, kurai līdzās nestāv nekāds Borats un nekādi Bulgakova aprakstītie sociālie eksperimenti. Kāds ticīgais brūk virsū māksliniekiem, ka pēc izstādes esot “ilgi bijis slims”, kādam citam uzreiz pēc izstādes nomirusi sieva, tantiņas vienā laidā žēlabaini skandē lūgšanas un met krustus, citi pieprasa piespriest māksliniekiem nāves sodu. Mākslinieki savukārt rīko tiesas zālē performances ar Temīdas pēršanu. Grāmatas tekstu autors Antons apraksta savu mēģinājumu iekļūt tiesas ēkā, uzvilcis maiku ar uzrakstu “Izraisu naidu”, par ko, protams, tiek apcietināts. Viņš gan nepārdzīvo un mēģina sarunāt ar miličiem, ka var kādu laiku padzīvot iecirknī. Miliči ir noguruši un, šķiet, ne visai labi pārzina mākslas kontekstu – kad kādam no māksliniekiem tiesas zāles smacīgumā kļūst slikti un visi ticīgie kliedz, ka tā ir “provokatīva performance”, tad viņi tomēr to neuztver kā aktuālo mākslu, bet turpina pildīt kārtības nodrošinātāju funkciju.

Pats tiesas process arī ir diezgan interesants. Baznīctantiņas lasa no špikeriem, ka par izstādi dzirdējušas radio “Eho Moskvi”, kā arī lasījušas Internetā, un tas uzreiz aizskāris viņu reliģiskās jūtas. Uz tiesneša jautājumu par to, kas ir Internets, gan neviena nespēj atbildēt. Kāds cits no ticīgajiem zvēr pie Bībeles, ka bijis uz izstādi, bet pēc tam izrādās, ka viņam nav ne jausmas par to, ka darbi bijuši izstādīti aiz sienas.

Kādā no ilustrācijām liecinieks pauž viedus vārdus “Putins aizies nebūtībā, bet šis tiesas process paliks kā piemērs Putina laiku stagnācijai”. Abi mākslinieki dokumentē šobrīd Krievijā notiekošo ar vienkāršu grafisku zīmējumu palīdzību, it kā nekāda avangarda nav bijis (zīmējumi atgādina Padomju Krievijas laikrakstu karikatūras un Bidstrupa zīmējumus). Tajā nav šarža vai kariķējumu, personu tēli tiek atainoti diezgan reālistiski, kā tas tiesu hronikas žanram pienākas. Komiskumu piešķir pašas dzīves situācijas, absurdās replikas, kas dokumentē šodienas galveno slimību: konceptuālo putru galvā, simbolu rosolu, apziņas vīrusus – tādu Putina laika cilvēka skatu uz dzīvi, kur sajukušas impēriskās ambīcijas ar padomijas izcilības piemēriem. Kur cilvēki cer, ka mērķtiecīga virzīšanās uz Rietumu labklājības līmeni galu galā novedīs pie labajiem Cara-tētiņa laikiem. Viss izgaismots pa krieviskam sakāpinātās emocijās. Šajā dokumentā nav kritikas un nav izsmiekla, tā ir vienkārši viena no liecībām par to, kā mūsu ikdienas sociālā realitāte savijas ar mūsdienu mākslu: gan ar nīkulīgām recycle instalācijām bijušo postindustriālo teritoriju iztukšotajās platībās, gan arī aktuālākām mūsdienu mākslas izpausmēm.

Arhīvā lasi:
30/11/2011 - Blogi :: Aurora Rubinshtein – Supremātisms

23/11/2011 - Blogi :: Aurora Rubinshtein – Māksla, ko paņemt līdzi
17/11/2011 - Blogi :: Aurora Rubinshtein – Pirmais, možumam