BLOGI  
Foto: Klāss Vāvere

Vakara albums 0

The Rolling Stones – Black and Blue, 1976

Klāss Vāvere
22/05/2016

Mīlēt meistardarbus ir viegli. Grūtāk ir ar tādiem, ko pieņemts uzskatīt par ne tik dižiem. Tie prasa lielāku iedziļināšanos, empātiju, vēstures un konteksta izpratni. Protams, dažreiz tik un tā izrādās, ka neveiksme ir neveiksme… Un vispār… kas mani neuzrunā, nav manis vērts. Bet es, lūk, esmu tāds, kā esmu, un, ja drusku sapūlēšos, vairs nebūšu es pats. Laimīgā kārtā reizēm runa nav par patērnieciskumu, bet par mīlestību, kuras gaismā arī ne tik spožas lietas atklājas kā gana pievilcīgas un uzmanības vērtas.

Jā, Stones zelta periods te jau ir pagātne. Toties viņiem beidzot ir daudz naudas un vēl vairāk slavas un narkotiku. Un, kā līdzīgās situācijās gadījies daudziem, nav īstas skaidrības, ko gribēt un darīt tālāk. Nav Kīta Ričardsa pārinieka otra ģitārista postenī, jo grupu nupat pametis Miks Teilors. Kā nodokļu trimdiniekiem nav arī īstu māju. Tā nu viņi nīkst Minhenē un Roterdamā, dzer šampanieti, šņauc kokaīnu un heroīnu un izmēģina jaunus preciniekus.

Ronijs Vuds ir teicams ģitārists, kaut droši vien ne tehniskākais no pretendentiem. Toties viņam ir atbilstoša frizūra un humora izjūta. Tomēr vēl neviens nezina, ka turpmākos 40 gadus tieši Ronijs būs Stones “jaunais” dalībnieks. Viņi spēlē ar daudziem. Ne gatavas kompozīcijas, bet grūva un fanka džemsesijas, nesen modē nākušo regeju un džezīgus motīvus, ar ko viņus aplaimo pianists Billijs Prestons (pastāvīgs Stones līdzbiedrs; arī piektais bītls Let It Be sesijās). No šā lēruma tiek izlobītas jaunas dziesmas, kuru ierakstiem piemīt gan Stones slaveni ļodzīgā, bet spriegā skaņa, gan neierasti rūpīgs un komerciāls studijas pulējums, ko daļa veco fanu viņiem nekad nepiedos. Savukārt abas lielās balādes Memory Motel un Fool To Cry ir tik rafinēti sentimentāli radio hiti, kādus viņi vēl nekad nav atļāvušies.

Kopā sanāk drusku neviendabīgs albums, kurā vairāk laiskas rutīnas, disko sterilitātes un nouveau riche hedonisma, nekā ielas raupjuma un vidējā pirksta vēstījuma, ar ko viņi vēl nesen bija tik lieliski. Taču tas ir tikai godīgs Stones tābrīža situācijas un dzīvesveida atspulgs, kurā varam saskatīt visu roka kultūras status quo īsi pirms to uz brīdi saļodzīja punk izvirdums. Un no šāda viedokļa Black and Blue ir ne vien daiļrunīga laikmeta liecība, bet arī aizraujošs, ja ne gluži ģeniāls un katarses  piesātināts albums. Jaunās buržuāzijas rokenrols. Vienīgais trūkums tas, ka manas made in USA plates izdevēji ietaupījuši uz vāka atvēruma rēķina, tādēļ bildē redzami tikai trīs no pieciem šķiru cīņas triecienniekiem. Čārlijs ar Roniju ir otrā pusē.

ARHĪVS:

Elton John – Don’t Shoot Me I’m Only the Piano Player, 1973
Patti Smith – Horses
, 1975
Radiohead  Kid A. 2000
Prince and the Revolution – Purple Rain. 1984
J. J. Cale  8. 1983
The Flaming Lips & Stardeath and White Dwarfs – The Dark Side of the Moon. 2009 
Kraftwerk – The Man-Machine. 1978 
Bob Dylan – Bringing It All Back Home. 1965 
Tom Waits – Bad As Me. 2011 
Last Tango in Paris original motion picture score. 1972 
ABBA – Arrival. 1976 
John Coltrane – Offering. Live at Temple University. 1966 
Pink Floyd – A Saucerful of Secrets. 1968 
The Graduate OST. Songs by Paul Simon performed by Simon & Garfunkel, additional music by David Grusin. 1968
Iggy Pop – Post Pop Depression. 2016