BLOGI  
Orests Silabriedis. Foto no personiskā arhīva

Orests Silabriedis: Par vecumu mūzikā 0

Orests Silabriedis, mūzikas žurnālists
15/05/2011 

Viņa vēl pārāk jauna, lai izprastu šī skaņdarba dzīles. Un viņš vēl nav nobriedis, lai pilnībā atklātu šīs simfonijas saturu. Mālers? Šajā vecumā? Ko jūs, viņam vēl jāaug un jāaug... Šādiem spriedumiem ir pamats un vienlaikus nav. Nez kāpēc radies iespaids, ka mūzikā vairāk nekā citās mākslās tiek runāts par vecumu – gan komponistus, gan mūziķus apspriežot.

Pasaules tendence ir bīdīt jaunos. Mārketinga stratēģija ir uztaisīt zvaigzni, izspiest no tās visu iespējamo gaismu un pēc tam pamest, ja zvaigzne nav bijusi pietiekoši saprātīga, lai uzstādītu pati savus pāragras neizdegšanas noteikumus. Ir mūziķi, kas spēlē ap simt piecdesmit koncertu gadā. Kā teica vijolnieks Sergejs Hačatrjans, tas jau ir autopilots. Normāli būtu ap piecdesmit koncertu, taču tas iespējams tikai tad, ja aģentūra rēķinās ar tevi un tavām vēlmēm nekļūt par mūzikas biznesa skrūvīti.

Ja šāda dzīves gudrība būtu atkarīga tikai no zināma vecuma pieredzes, nevis no cilvēka rakstura un izglītības, pasaulē būtu tikai jauni mūziķi, jo visi beigtu karjeru trīsdesmit gadu vecumā pilnīgi izdeguši.

Savukārt Latvijā (vismaz profesionāļu vidē) pret jauniem mūziķiem joprojām vērojama zināma atturība. No vienas puses, to var saprast, jo jauna cilvēka pašapziņa ne vienmēr saistīta ar spēju kritiski novērtēt savu sniegumu. No otras puses, ir mazliet dīvaini a priori uzskatīt, ka jāsasniedz noteikts vecums, lai spēlētu, piemēram, Čaikovska Vijolkoncertu vai diriģētu Mālera simfonijas. Nu, paskatīsimies, paskatīsimies, vai Andris Nelsons būs gatavs Vāgneram, tā pirms dažiem gadiem teica kāda gudriniece. Nelsons bija gatavs Vāgneram jau kopš tā brīža, kad sāka diriģēt – šī gatavība atkarīga no spējas domāt lielākās vai mazākas dimensijās, un to nevar iemācīties.

Tas pats ar Māleru – diriģentam ir jābūt ar arhitekta spējām, nevis dzimušam ebrejam ar Weltschmerz pazīmēm un traģisku bērnību, kur tavernas akordeons sajaucas vienā akordā ar vecāku mūžīgajiem strīdiem. Vai ar Čaikovski – ja tev nepatīk jaunāki puikas, tu nevari saprast viņa traģismu. Absurds. Kā teica Andris Nelsons – man Čaikovska ir vienkārši cilvēciski žēl. Šādai attieksmei pievienojot temperamentu un arhitekta meistarību, rodas izcili ieraksti, kādus beidzamajos gados piedāvājis Birmingemas orķestris mūsu lieliskā tautieša vadībā.