Foto

Ziemeļvēji

Kaspars Groševs
06/05/2016 

Ierasties Stokholmā var divos veidos – ar naudu vai bez tās. Diemžēl ar mums atgadījās otrais. Klīstot pa saulainajām kaimiņpilsētas ielām, smalkos restorānos iegriezāmies vien pēc glāzes pārcenota alus, lai uz mirkli sajustu pīles konfita smaržu un paklausītos šampanieša glāžu strinkšķos. Par laimi no šī gada 1. februāra ieeja lielākajā daļā Zviedrijas muzeju nu ir bez maksas un ikviens var doties apmest riņķi ap Dišāna “Lielo stiklu”, piemēram. Stokholmas Moderna Museet vēl dažas dienas (līdz 8. maijam) apskatāma grupas izstāde ar visai izplūdušu nosaukumu – Life Itself, kuras kuratori ir Daniels Birnbaums, Karstens Hollers (Carsten Höller) un Džo Vidofa (Jo Widoff) un kurā apkopota visai izsmalcināta mākslinieku buķete (pat lai uzskaitītu ievērojamākos, nāktos pārāk izplūst). Mēģinot pa druskām salasīt iekonservētu augu druskas, dziedoša ledusskapja vārdus un izgrieztu dzīvnieku stīvos skatienus, tā vien šķiet, ka institūcija viegli izšķirstāmā katalogā salasījusi vienkopus to, ko šobrīd uzskata par potenciāli vērtīgāko savā kolekcijā. Kāpēc ne – šāda izlase nedarītu kaunu nevienam no pasaules lielajiem laikmetīgās mākslas muzejiem.

Arī izstāde Swedish Art Now vēlas piedāvāt ko līdzīgu – gandrīz bezkaislīgi un subjektīvi/objektīvi parādīt to, kas šobrīd zviedru mākslā ir izcilākais (lai kā neriebtos šis vārds). Parasti šāds formāts mani garlaikotu, tomēr par laimi Sven-Harrys mākslas muzeja ēka izstādes apmeklēšanas pieredzi padara visai aizraujošu – no vienas zāles klīstot uz nākamo, sparīgi kāpelējot pa trepēm uz augšu un leju, radot sajūtu, ka viesojies pa bagāta onkuļa laukos, ko trekni pasvītro uz jumta uzceltā Svena-Harija mājas replika – 18. gadsimta muiža ar šauru koka gaiteni, kas ļauj ielūkoties greznās viesistabās un nokļūt uz jumta terases, kurā tumsā (tobrīd jau bija vēls) draudīgi slejas noslēpumainas skulptūras.

Vienlaikus pilsētā norisinājās divas mākslas meses – komerciālais Market un neatkarīgā mese Supermarket. Kā nojaušams otrās nosaukumā, šeit iezadzies mēģinājums pasmīkņāt par mākslas tirgu, tomēr ar nožēlu jāatzīst, ka tieši Supermarket šogad izskatījās pēc smieklu objekta – kafija bija negaršīga, māksla – nodrillēta un banāla, bet gaiss – sasmacis. Mēģinot savākt kopainu par Skandināvijas un Eiropas neatkarīgajām mākslas telpām, Supermarket drīzāk izskatījās pēc pašdarbnieku un svētdienas mākslinieku saieta, vienlaikus uzvedoties gluži kā komerciālais brālēns pilsētas centrā. Market turpretim piedāvāja iespēju izvizināties ar industriālo liftu, lai nokļūtu uz kādas augstceltnes jumta, kurā iemājojušas vien kādas 30 galerijas, izsviežot arī pa kādai pērlei. Galu galā, ieelpojot pilsētas gaisu uz koka terases un paveroties uz Stokholmas daudzajām salām, nospriedu, ka labprātāk tomēr izvairos no bezpersoniskiem katalogiem un izlasēm, ļaujoties klejotpriekam un meklējot mazas, apbružātas galerijas starp veļas mazgātuvēm un krūmiem.