BLOGI  
Foto: Klāss Vāvere

Vakara albums 0

Radiohead – Kid A, 2000

Klāss Vāvere
01/05/2016

Pēc OK Computer daudzi viņus uzskatīja par britu rokmūzikas lepnumu. Tad nāca Kid A

Slavena grupa, kas vēlas atvadīties no jaunības un uzsākt cienījamu nākotni, parasti noalgo jaunu stilistu, pasūta fotosesiju pie Antona Korbeina, un par producentu nolīgst veco labo Braienu Īno – atcerieties Coldplay centienus no lāga paipuišiem pārtapt “nopietnos māksliniekos”. Savukārt Radiohead šādā brīdī domāja par sevis pārradīšanu. Tāpat kā Dilans un Beatles, kas savulaik vai ik albumā atklāja jaunu pasauli. Kā Gensbūrs, kurš pēc Je t’aime… moi non plus šlāgeriskās erotikas pārslēdzās uz Melody Nelson progroka erotiku, kā Bovijs, Floyd un Nīls Jangs septiņdesmitajos, kā Talk Talk astoņdesmitajos vai U2 brīdī, kad Joshua Tree romantisko evaņģēlismu nomainīja Achtung Baby tehnokrātisko hitu mašīna. Kā Deiviss, Koltreins vai Pikaso mūža garumā. Un citi mākslinieki, kas līdzšinējos panākumus izmanto kā biļeti uz agrāk nestaigātām teritorijām.

Protams, Radiohead nosliekšanās elektronikas virzienā daudziem šķita mulsinoša. Atceros neizpratni pēc Kid A prezentācijas EMI Records Eiropas valstu mārketinga konferencē: “Bet kur ir ģitāras?” Īpaši rezervēti to uztvēra britu mūzikas mediji, kas vēl nesen viņus bija lolojuši kā rokmūzikas glābējus. Mojo Magazine recenziju rezumēja vārds “vilšanās”, un arī citi kritiķi bija neizpratnē par “neveiklām 90. gadu Aphex Twin un 70. gadu krautroka klišejām” OK Computer grandiozo ģitārkonstruciju vietā. Amizanti, bet jau pēc dažiem mēnešiem šie paši kritiķi albumu sauca par classic… Šodien tajā grūti saklausīt ko mulsinošu vai īpaši “eksperimentālu”. Prātā nenāk ne Aphex Twin, ne Can, ne citi krauteri. Vienkārši sakarīga mūzika un svaiga gaisa malks, kas laiku pa laikam vajadzīgs katram procesam. Lai ūdens neiesmaktu, lai arī mazākus garus iedrošinātu kļūt drosmīgākiem, publiku un kritiķus –  elastīgākiem.

Jāatzīst, Radiohead turpmākā darbība un – īpaši – tik ļoti uzsvērtā autsaideru poza arī man reizēm ir likusi šaubīties. Taču ik reizi, kad dzirdu Kid A, sajūtu gandarījumu un pateicību. Arī vieglas skumjas par to, ka vēlāk šādu albumu-notikumu atceros piedzīvojis vairs tikai pāris reižu (pēdējais bija Bovija Black Star, kas savā ziņā šķiet Kid A radinieks). Iespējams, esmu apmaldījies personīgo aizspriedumu džungļos – tāpat kā britu kritiķi toreiz. Lai nu kā, Kid A man tur ļauj justies labi. Taču interesanti, ka tagad tas nemaz nešķiet tik ļoti atšķirīgs no OK Computer. Tikai drusku aizraujošāks un drusku vairāk “pēc Radiohead”.

ARHĪVS:

Prince and the Revolution – Purple Rain. 1984
J. J. Cale
 
 8. 1983
The Flaming Lips & Stardeath and White Dwarfs – The Dark Side of the Moon. 2009 
Kraftwerk – The Man-Machine. 1978 
Bob Dylan – Bringing It All Back Home. 1965 
Tom Waits – Bad As Me. 2011 
Last Tango in Paris original motion picture score. 1972 
ABBA – Arrival. 1976 
John Coltrane – Offering. Live at Temple University. 1966 
Pink Floyd – A Saucerful of Secrets. 1968 
The Graduate OST. Songs by Paul Simon performed by Simon & Garfunkel, additional music by David Grusin. 1968
Iggy Pop – Post Pop Depression. 2016