BLOGI  
Foto: Klāss Vāvere

Vakara albums 2

Prince and the Revolution – Purple Rain, 1984

Klāss Vāvere
24/04/2016

Mans “Prinsa mirklis”, ko atceros šajās dienās, ir bezgala triviāls. 1993. gads, festivāls Rock Over Germany, no skatuves skan Purple Rain, bet no debesīm, protams, gāžas milzu lietus. Un nav svarīgi, ka Purple Rain pat nav mana mīļākā dziesma šajā platē…

Dziedātājs, komponists, aranžētājs, producents, ģitāras un neskaitāmu citu instrumentu virtuozs, šovmenis, mediju manipulētājs un publikas provocētājs – Prinss bija gigantiska talanta mākslinieks, kurš visai melnās mūzikas paradigmai piešķīra vīziju un mērogu, kurā šodien darbojas Kanje Vests, Kendriks Lamārs, Frenks Oušens, D’Andželo un citas mūsdienu r&b, hiphopa un soula slavenības. Viņa mūzikas saknes bija saistītas ar konkrētu laiku un vietu, noteiktu sabiedrības slāņu noskaņojumu un estētisku tradīciju, taču gan šīs mūzikas būtība, gan forma bija daudz ietilpīgāka par šiem avotiem. Tādēļ tā uzrunāja arī cilvēkus, kas nav auguši ne Mineapoles priekšpilsētās, ne Bronksas vai Hārlemas ielās, un nepārzina soula, fanka vai ritmblūza vēsturi. Šķiet, visspilgtāk šī universalitāte sajūtama tieši Purple Rain – albumā, kas kļuva par laikmeta zīmi un padarīja savu autoru par desmitgades ikonu.

Tiesa, kā daudziem, kas sasnieguši visaugstākās virsotnes, arī viņam kļuva arvien grūtāk iznākt no sava ziloņkaula torņa krēslaines. Līdz pat mūža beigām Prinss turpināja radīt augstvērtīgus ierakstus, kas apliecināja spožu muzikālu domāšanu, tomēr bija zaudējuši viņa agrākajiem darbiem raksturīgo spēju rezonēt ar miljonu dzīvēm – šķiet, pat starp tiem, kas sevi uzskata par Prinsa faniem, tikai retais ir noklausījies visus 15 albumus, ko viņš izdeva jau šajā gadsimtā... Iespējams, kādreiz mēs līdz tiem vēl nonāksim, bet tikpat iespējams, ka tas nemaz nebija Prinsa nolūks. Šobrīd mums atliek atcerēties katram savu purpura lietu un, nebaidoties patētikas (Prinss tās nebaidījās nekad), atkārtot vārdus, ko nesen teicām cita dižgara aiziešanas reizē – tāda mēroga māksliniekus šodienas pasaule vairs nerada. Tajā atkal ir palikusi tukša vieta, ko nespēs aizpildīt pat Prinsa hiti.

Klāss Vāvere - 26.04.2016 19:55
Paldies, Miku! Tu pierakstīji visu, ko izlaidu rubrikas specifikas (teksta apjoma) dēļ. Un arī par Hendriksu un Deivisu pilnīgi piekrītu.
Mikus Solovejs - 25.04.2016 09:21
Prinss bija pirmā superzvaigzne, kuru klausoties nodomāju, viņš taču mīl mūziku. Jā, tik triviāli un vienkārši. Astoņdesmitajos, kad šovbizness beidzot bija kļuvis par mūzikai svešu un perfekti izskaitļotu naudas cirku, no vienas puses, Prinss bija šī cirka spilgtākais zirdziņš, no otras puses, tilts, kurš līdz mums atnesa Sly Stone, Funkadelic, Džeimsa Brauna un Mārvina Geja muzikālo pulsāciju. Prinsam ir daudz sekotāju, taču neviens līdz šīm nav varējis ietilpināt sevī visu Prinsa ekscentrisko dažādību, katrs paņēmis tik mazu gabaliņu, fragmentu, jo aiz visiem bezgaumīgiem tērpiem, lēcieniem ar augstpapēžu kurpēm vai Čaplina žestiem slēpās Mākslinieks, kurš virtuozi pārvaldīja neskaitāmus mūzikas instrumentus, skatuves un studijas darba perfekcionists, galu galā, mākslinieks, kuru par vienu no saviem mīļākajiem skaņas arhitektiem nosaucis producentu šamanis Brians Īno. Nav pat svarīgi, lai visi Prinsa albumi būtu šedevri kā Purple Rain, Parade vai Sign o the Time. Tieši tajos 21.gs. “15” albumos Prinss droši vien beidzot ļāvās brīvai muzicēšanai, priekam par labi izdevušos basa gājienu, ģitāras rifu, pūšamo instrumentu krāsainību. Starp citu, Mailzs ļoti esot gribējis muzicēt ar Prinsu, tāpat kā ar Hendriksu. Pilnasinīgi studijas ieraksti abos gadījumos, diemžēl, nenotika. Šajās dienās Prinsa ierakstus savā dienišķās rotācijas plauktā noliku starp Hendriksa un Mailza. Patētiski, vai ne ? Bet Rodžers Nelsons to ir pelnījis.