BLOGI  
Visentes H. J. Mollestada instalācija. Foto no personīgā arhīva

Mīma krampji 0

Kaspars Groševs
22/04/2016

A: Pamēģini žestikulēt.
(B žestikulē)
A: Katrs Tavs žests izdzēš iepriekšējo.
B: Un?
A: Te tas ir, pēc mirkļa vairs nav, tas ir izzudis bez pēdām. Taču augi nevar atteikties no tā, kas jau ir izteikts. Tie vienkārši aug. Katra kustība atkārto iepriekšējo. Viens un tas pats vārds atkārtojas un atkārtojas.

Šis Aināra Kamoliņa rakstītais dialogs virpinās “Traģisko pētījumu centra” izrādē “Lietas” – atcerējos to, staigājot pa saulainajām Rīgas ielām kopā ar mākslinieku Visenti Mollestadu, kura izstāde nupat tika atklāta galerijā “427”. Klausījāmies Kanje Vestu, norvēģu hiphopu un Ventspils čigānu hiphopu, bet par žestiem runājām, apmeklējot tobrīd galerijā “Māksla XO” skatāmo Ivara Heinrihsona izstādi. Mūsu atšķirība no augiem parādījās mikro detaļās un dažādos kontekstos. Pirmajā mirklī varētu likties, ka Heinrihsons, de Kūnings un arī Mollestads ir vienaudži, tomēr katra rokās ota sver dažādi, attiecībā pret laiku un vietu, kurā tā tiek cilāta. Atkārtot reiz padarīto būtu bezjēdzīgi, tomēr aiz formālām līdzībām var slēpties tumšas aizas un noslēpumaini kambari. Katrs jauns žests var salūzt zem iepriekšējiem vai padarīt tos nebijušus.

Es vienmēr brīnos par cilvēkiem, kas saka, ka tas vai cits alus negaršo kā pirms desmit vai divdesmit gadiem. Kā viņi to var zināt? “Aldara” porteris 1999. gadā mani iegrieza kā uzvelkamo mašīnīti, tomēr es nevaru apgalvot, ka tas garšoja labāk vai sliktāk kā aizvakar. Toreiz es biju cits es.

Galu galā – kas atšķir divus pirkstus, pagrieztus pret savu skatītāju, no tiem, kas pagriezti otrādāk? Kas atšķir naivus puķu podus un dibenus no puķu podiem un dibeniem, kas apzināti padarīti naivi un nemākulīgi? Kādēļ mūs smīdina Elijas Garsijas Martinesa Jēzus freskas nemākulīgā restaurācija kādas pensionāres izpildījumā, bet Kasteluči teātra izrāde, kurā Jēzus reprodukcija tiek nomētāta ar granātām, pēcāk liek sarunāties skaļāk nekā ierasts? Vai izdzēst Heinrihsonu varētu būt tas pats, kā izdzēst de Kūningu?

Nevilšus atminējos reiz Helsinkos redzētu performanci – zviedru trokšņa un mirušo aizgādnis CM fon Hausvolfs (CM von Haussvolff) drūmi klusēdams izpildīja Džona Keidža skaņdarbu “4’33” uz īpaši sameklētām 1952. gadā ražotām elektriskām ģitārām, instrumentu fona troksnim dūcot skaļāk nekā ēkas ventilācijai. Ar restauratora cienīgu žestu Hausvolfs pēc četrām minūtēm un trīsdesmīt trīs sekundēm nogrieza skaļumu un klusi pazuda no skatuves.