BLOGI  
Foto: Klāss Vāvere

Vakara albums 1

Bob Dylan – Bringing It All Back Home, 1965

Klāss Vāvere
08/04/2016

Foto: Klāss Vāvere 

Reizēm svētās govis šķiet pārāk svētas, lai tajās atpazītu cilvēcīgas būtnes, kam var būt kāds sakars ar mūsu ikdienas dzīvi. Tiem, kam tā joprojām ir ar Dilanu, ir vērts noklausīties dziesmu Bob Dylan’s 115th Dream no šīs plates. Ieraksta sākumā pavadītājgrupa nepamana sākumsignālu un ir dzirdama tikai Boba ģitāra un balss, kas ironiski svētsvinīgā intonācijā izdzied vārdus I was riding on the Mayflower… tad skaidri saklausāms, ka Bobs sāk vīpsnāt, bet vēl turpina When I thought Ispied… smiekli… some land… balss un ģitāra apraujas… ļoti gardi un lipīgi smiekli. Pāris sekundes, tad balss no studijas kontroltelpas: „OK, sākam no jauna. Otrais piegājiens.” Un it kā nekas nebūtu bijis, it kā neviens nebūt smējies, nu jau visa grupa spēlē sirreāli sarkastisku, atsaucēm, asociācijām un vārdu spēlēm piebārstītu opusu iz Amerikas vēstures. Teicama dziesma, tomēr tās kulminācija ir šis lieliski kļūmīgais ievads. Un nav svarīgi, ka tas nav pats Bobs (bet gan ieraksta producents), kas tur smej – tik un tā šie smiekli viņa personībai uz visiem laikiem piešķir kādu īpašu vaibstu.

Tam, kuram šis spontānais mirklis neliek vismaz pasmaidīt, nav vērts stāstīt, ka Bringing It All Back Home ir no Dilana kanoniskajiem darbiem, kurā viņš pirmo reizi dzied ar „elektrisku” pavadījumu (plates pirmā puse), ka tajā ir dažas no viņa jaunības lieliskākajām dziesmām, Mr. Tambourine Man un It’s All Over Now, Baby Blue ieskaitot, ka sarkanās kleitas īpašnieci vāka fotogrāfijā sauc Sallija (Dilana menedžera kundze), bet persietis Bobam klēpī ir Rollingstouns... Pamēģiniet smieklus.

Mikus Solovejs - 11.04.2016 18:55
Galvenais specefekts ir tas, ka visi šie smiekli un vārdu paslēpes turpinās nu jau 50 gadus. Nākamā lapaspuse atkal tiks pāršķirta 20. maijā, kad iznāks Fallen Angels. Arī aplis, šķiet, savelkas. Bobs izgāja cauri protesta dziesmām, blūziem, gospeļiem, kantrī, tagad dzied Americana, bet, iespējams, varētu noslēgt visu ar 20.gs. populārās mūzikas smeldzīgāko un patiesāko avotu - slave songs.