BLOGI  
Foto: Armands Berģis

Margināļi un citi 0

Kaspars Groševs
08/04/2016

Kad Madonas kinoteātrī “Vidzeme” izklīda dūmi un lāzeri šķēla griestus, bet komponists Platons Buravickis sparīgi kliedza: “Seksuāli!”, ar pilnu glāzi mokas un piena sajaukuma, es saskatīju bariņu pilsētnieku, planējot uz visām debess pusēm, ritmiskiem būkšķiem diktējot kustību biežumu. Dzīves komforta meklējumu festivāls “Brīnumu nakts” Madonā norisinājās jau septīto reizi, pierādot, ka arī ārpus Rīgas var atrast brīnumus, turklāt dažreiz pavisam negaidītus. Dienas gaismai austot, mēs nogājām kādus trīs vai četrus kilometrus, lai atrastu sniegu silā un nesakarīgas sarunas. Kāds piesauca triumfu, bet cits mēmi fotografēja priedes.

 “Brīnumu nakts”, iespējams, ir viens no marginālākajiem mūzikas festivāliem Latvijā, tomēr tā apmeklētāji vienmēr ir priecīgi par iespēju nokļūt gandrīz nekurienē un dzirdēt mūziku, ko citādāk pat nav iespējams atrast, jo, pat ja tas izbrīnīs, ne viss ir atrodams internetā. Koncerti, kas skan tikpat glancēti kā ierakstā, šeit nav bieža parādība, jo ierakstu vienkārši nav – viss notiek uz vietas, katram aiz piedurknes ir pa vairākiem džokeriem. Piemēram, Augusta Zariņa minimālistisko bungu dribls, iespējams, tā arī paliks par izplūdušu atmiņu druskām no tumšā kinoteātra mīksto krēslu rindām, bet lietuviešu mākslinieks Jurgis Paškēvičs parādījās un pazuda kā rēgs, priecīgi smejoties un dejojot starp izliektiem stāviem.


Brīnumu nakts” Madonā. 2016

Dažas dienas iepriekš Rīgas centrā norisinājās atklāšana, kas pievilināja krietni plašākas ļaužu masas un solīja parādīt, kas tad īsti notiek ar Latvijas jauno gleznotāju daiļradi. Atšķirībā no Madonas publikas, izstādes “Spriedze” durvju vēršanā starp mēteļiem un šallēm varēja pamanīt daudzas pazīstamas sejas, kas plūda pa satiksmes taciņām no vienas gleznas pie nākamās, brīžiem pieliecoties pie melnajiem kvadrātiem, lai izlasītu to vai citu vārdu. Atšķirībā no šī pasākuma iepriekšējiem diviem brāļiem, šoreiz tiešām uzsvars tiek likts uz “jauniem” vārdiem, un, iespējams, tieši tādēļ gala rezultāts ir svaigāks un, ja drīkst tā teikt, interesantāks. Redzams, ka daudzi lūkojas ārpus ierastās izglītības iestādes sienām, meklējot jaunas problēmas un rokrakstus, noteikti ik dienas pāršķirstot to vai citu mākslas blogu jaunos ierakstus un mēģinot provincē sajust, kurā virzienā pūš vējš. Tomēr šādā izstādes formātā drīzāk var nolasīt krāsu un rokrakstu atšķirības, pamanīt to vai citu tehnisku paņēmienu, lai mēģinātu iztēloties, kas aiz redzamā varētu slēpties un atklāties. Gluži kā mākslas mesē vai kādas balvas izstādē, mākslinieki sasviesti viens blakus otram kā kataloga bildītes, izceļoties tiem, kuri nojaukuši sienas vai uz paletes uzjaukuši spilgtākus toņus. Ja šo varētu uzskatīt par zīmīgu atspēriena punktu jauna gleznotāja daiļradē, gribētos redzēt nākamos soļus, kur mākslinieka rīcībā ir visa telpa(s) ar sienām, grīdu šķirbām un apkures trubām. Iespējams, daudzi pa ceļam uz nākamajiem soļiem piekusīs, bet tas jau viss pieder pie lietas.

Starp citu, pa ceļam uz Madonu, stāvgrūdām pārbāztā autobusā Platons izstāstīja smieklīgu anekdoti – viena dēle zvana otrai: “Piedod, mīļā, es tevi neatrāvu?”