Foto

No kā rodas māksla?

Found Art kopa feisbukā

Andrejs Ļevkins
01/04/2016

Feisbukā ir grupa Found Art. Šai kopai ir strikta programma, kuru formulējusi grupas radītāja Viviana del Rio: “Kopa, kurā eksponēt fotogrāfijas ar atrastiem objektiem, kuri nav mākslas darbi, bet tādi šķiet. Šiem objektiem jābūt radītiem ar noteiktu mērķi, kas nekādā veidā nav saistīts ar mākslu, tiem jābūt kopas biedru atrastiem un nofotografētiem bez jebkādas iejaukšanās... Šī nav fotomākslas draugu kopa. Te fotogrāfijas kvalitātei un tam, kas attēlā redzams, nav nozīmes. Te svarīgs ir OBJEKTS. OBJEKTS ir atslēgas vārds. (Instalācija, kas radīta nevis mākslas, bet kādu citu mērķu vārdā.) Nedz dabas kataklizma, ne apstākļu sakritība, ne interesanti krītoša gaisma, ne dīvaina ēna, ne atspulgs peļķē, ne loki ūdenī, ne rudens lapas vai kūstošs sniegs, ne varavīksne vai kaut kādi mākoņi, nedz arī jūsu fantāzijas produkts, bet cilvēka roku radīts OBJEKTS, kas ir speciāli nofotografēts, nevis nejauši nokļuvis kadrā! Fotogrāfijas, kas neatbildīs noteikumiem, tiks dzēstas bez brīdinājuma. Pastāvīgie noteikumu pārkāpēji var tikt izslēgti no kopas. Grafiti, uzlīmes un citi ielu mākslinieku darbi nav šīs kopas objekti.

Protams, diezin vai šīm prasībām precīzi atbildīs ikviens darbs, tomēr kopumā doma ir pilnīgi skaidra. Var, protams, piekasīties: ko nozīmē “bet tādi šķiet” – ja reiz šķiet, tad arī ir. Par to arī šīs blogs.

Darbu autorus es nenorādīšu. Tas, pirmkārt, izceltu tos vai citus autorus, bet mana izvēle ir diezgan nejauša. Otrkārt, ieejot grupas profilā, autorību var viegli noskaidrot (turklāt tur ir daudz citu darbu, kurus arī gribētos citēt, bet apjoma dēļ tas nav iespējams). Šis blogs nav par atsevišķiem darbiem, bet gan par grupu kopumā – respektīvi, par to līniju, kuru šī kopa ietur. Uzteicams jau ir fakts vien, ka šī līnija turas, veidojoties no visai dažādu, oriģinālu komponenšu daudzuma, – tēma ir reāla un tā strādā.

Vēl kas – pamatā šis ir feisbuka Krievijas lietotāju segments. Pieņemts uzskatīt, ka Krievijā ar laikmetīgo mākslu ir, kā ir. To nesaprot un tā tālāk. Respektīvi – mākslinieki ir, izstādes un galerijas arī. Bet attiecībā uz sabiedriskās telpas stilistiku, – tur dominē kaut kas pavisam cits: tieksme pēc apzeltītiem rāmjiem un neiztrūkstošās tēlotājmākslas tajos. Laikmetīgā māksla eksistē kaut kā nošķirti no birojiem, ielām, interjeriem u. tml. – bet tieši tie ir reāls pamats gan pašu mākslinieku izdzīvošanai, gan publiskās stilistikas apgreidam. Laikmetīgā māksla kļūst par tādu kā autorkino, ko rādīt festivālos. Vēl vairāk – dažkārt tai jāpacieš arī ar citādu mākslas gaumi apveltītu aprindu ķengas un agresija.

Patiesībā nav tik traki – vismaz attiecībā uz gaumi. To feisbuka kopa demonstrē visai uzskatāmi. Protams, grupā ir apvienojušies ne jau nejauši ļaudis, bet viņu ir daudz un piedāvātā objektu izvēle to izpildījumā izskatās pilnīgi dabiska, nevis, ka cilvēki centīgi izpildītu kādu šauri specializētu, radošu uzdevumu. Ja viņi būtu tik centīgi, to visu nemaz nespētu ieraudzīt. Bet šiem viss sanāk gandrīz pats no sevis, atbilstoši paša gaumei. Kādas bildes viņi izliek apskatei, tādi viņi arī ir. Jo principā “atrastā māksla” var būt jebkas. Bilžu čupiņa no sērijas “ak, cik skaisti, gluži kā glezna!” – ar saulrietiem, saullēktiem, kaķīšiem un burvīgām jaunavām. Bet te tā nav.

Te nav nekā, kas atgādinātu žanra ainiņas (arī taču māksla), sižetu minimums, pat pilsētas attēlu variantā, ko arī principā varētu attiecināt uz mākslu. Te nav arī atsauču uz daiļliteratūru (kas Krievijā ir diezgan negaidīti). Un neviens pat ar parakstiem šajā virzienā nepaspēlējas un nepieliek tekstu no sērijas “Mumu atkal ir kopā ar mums” pie jebkā, kas kaut attālināti atgādina leģendāro Mumu.

Parasti tā nav nekāda tēlotājmāksla. Nu, vai arī tā tikai mazliet rēgojas cauri, neiegūstot klusās dabas pazīmes. Tā ir kā viens no bildītes elementiem, kas neuzspiež nekādu naratīvu.

Un vēl te nav tā: kāda lieta autoram šķitusi aizraujoša, un viņš nolemj, ka tas ir labs joks un uzreiz arī – māksla. Reizēm gan kaut kas tāds pazib, bet tas jau ir novērtējuma jautājums – tādas fotogrāfijas tiek dzēstas paskaidrojot (“neatbilst kopas noteikumiem”). Šeit vismaz divās trešdaļās gadījumu ir sapratne par to, kā tiek veidota kompozīcija, kā var strādāt krāsas u. tml. No tā arī patiesībā te rodas māksla. Šī nav patīkamo un skaisto nejaušību teritorija, bet gan robežas otra puse. Par “atrasto mākslu” tas viss kļuvis pēc tam, kad ticis nofotografēts. Un nevis vienkārši ieliekot kopas kontekstā, bet izveidojot tieši artefaktu.

Jā, te bijis pārāk daudz runu par to, cik neiederīgi svešas Krievijai ir jaunās stilistikas. Lai arī ne bez pamata, tomēr tas ir aizspriedums un mazliet parevidēt to vajadzētu. Bet kopumā cita veida stilistikas izjūta jaušama ne tikai attiecīgajiem māksliniekiem un ne tikai šai kopai. Pat sociālajos tīklos var uzdurties uz kādu horizontāli trīsslāņaina objekta fotogrāfiju, kurai pilnīgi var pievienot komentāru “gluži kā Rotko”. Agrāk salīdzinājumam teica, piemēram, “gluži kā Aivazovskis”, tagad – Rotko. Nu, ar Krievijas specifiku te varam beigt.

Tagad – par būtisko. Kas raksturīgs kopas darbiem, kādi ir tās paņēmieni un kas tieši tiek uztverts kā māksla? Tas viss pilnībā ir redzams bildēs – izņemot pašu faktu, ka darbi tiek uztverti tieši kā māksla. Bet tā pilnībā ir māksla, viņi (kopa un tās līdere) pat rīko darbu izstādes – piemēram, nesen, 12. martā, Minskā. Kuru un kā izstāde? Kurš ir autors? Nu, jā, tas, kurš ieraudzīja, bet – viņš saskatīja to, kas jau bija radīts. Tomēr tas nav arī copy-paste reālisms, kaut kas taču ir nācis klāt. Šī tak nav izstāde “Redz, kādi mēs acīgi”, te patiešām ir artefakti.

Respektīvi, pamatjautājums patiesībā ir – no kurienes tas viss radies vai arī kā izveidojies?

Jebkur var ielikt/ierakstīt jebko. Jebko var uztvert kā metaforu vai pat alegoriju – tā nav nekāda dižā gudrība, kas turklāt ir visai izplatīta. Bet tādā gadījumā “jebkas” ir domājot atskāršams un ar dažādu izskaistinājumu palīdzību pievelkams līdz autoram tīkamajai “jebkā” jēgai. Ir arī cits – skarbāks – “jebkā” uztveres variants: ikvienai bildītei jāatbilst noteiktam stāvoklim (psihofiziskajam un vēl kādam) – gan autora, gan tā, kurš skatās. Autors ar šo bildīti savu stāvokli ir nofiksējis, un skatītājam tas zināmā mērā arī tiks nodots. Te vairs nav nekādas domāšanas/uzvedinājumu, viss atbilst realitātei. Tomēr kopas darbos līdztekus faktiskajam pragmatiskumam ir vēl kaut kas. Bet – kas? Nezinu. Vēl neesmu sapratis. Varbūt kāds sapratīs. Viss, kas jādara, – jānoklikšķina uz norādīto saiti un kopas profilā jāskatās, kā viss darbojas. Piemēram, izejot no pretējā: daži darbi tur balansē uz vienkārši labu bilžu robežas. It kā viss ir OK, fotogrāfijas no tiesas nav sliktas, bet ar to nepietiek. Precīzāk – stāstam jābūt par ko citu.

Bez šaubām, grupā paņēmieni tipoloģiski atkārtojas, bet tur ir vēl kaut kas līdztekus šiem paņēmieniem. Kaut kas vēl – bet nav saprotams, kas. Patiesībā – tieši tur jau ir tā lieta. Ja apskata ļoti daudz darbu, rodas jautājums: bet kas gan no visa apkārtējā nav šī atrastā māksla? Tā taču no visām pusēm jebkādā veidā uz jebkura stūra redzama. No tās pat nevar glābties, sanāk, ka tu dzīvo iekšā šajā pastāvīgajā procesā un bez tā vispār nekā cita nav, un viss pasaulē notiek tikai tā dēļ. Protams, šīs ir labs variants, bet jau sāk gribēties nodibināt kopu “Tikai sienas”. Lai nebūtu nekā. Vai būtu bez nekā. Saprotams, ka šāda vēlēšanās rodas, ja ilgi skatās kopas fotogrāfijas, bet reālajā dzīvē gan ir vērts būt vērīgiem. Un rīkot izstādes – tas ir labs darbs.

Un vēl – tas viss atrodas Dievs zina kur. Dažādi autori, dažādas pilsētas, kur tieši pilsētā tas atrodas – vēl jo mazāk zināms. Secinājums: jāuztaisa kaut vai neliels projekts – lai būtu tāpat, tikai konkrētā pilsētā, respektīvi, Rīgā. Goda vārds pats tam pieķeršos – lai tikai kļūst mazliet siltāk. Protams, ielas un māju numurus gan norādīšu.

facebook.com/foundart