Foto

Receptes sliktam laikam. 2. daļa

Toms Treibergs
05/12/2011

Tiem, kas palaida garām, te lasāmas pirms nedēļas publicētās 
“Receptes sliktam laikam. 1. daļa”

Kino. Blade Runner (“Pa asmeni skrejošais”, 1982, rež. Ridlijs Skots, 123 min). Domāju, ka daudzi sliktā laika ietekmētie man piekritīs, ka kino no iespējamā garīgo medikamentu klāsta ir ar visspēcīgāko iedarbību. Taču tieši šī sci-fi trillera gadījumā, manuprāt, ir iespējams nošaut bezmaz veselu zaķu fermu vienlaicīgi (atvainojos par neiejūtību, salīdzinājums prasījās tapt paplašināts).

Pirmkārt, tas ir netipiskais vēstījums un tā ietvērums filozofijas rāmī: kāda 2019. gadā būs cilvēces un tehnikas mijiedarbe un kādas sekas tā radīs. Centieni padarīt dzīvi labāku (un arī vienkāršāku) zinātni tomēr ir noveduši no ceļa un – jau radīti cilvēkveidīgi roboti, kuri atbrīvojas no radītāju kontroles un mēģina panākt savu nemirstību. Tomēr tā nav masīva, kvantitatīva atbrīvošanās: tā ir jēdzieniska, simboliska, un, kaut gan labā/sliktā sadalījums it kā ir saprotams, vienlaikus ir skaidrs, ka šīs ierīces nevar pakļaut morālam spriedumam, jo tās pašas nerīkojas pēc morālām kategorijām, tikai pēc automātiska algoritma “gribu darboties, negribu tapt izmests”. Līdz ar to šīm iekārtām gribas just līdzi, ja vien tās brīžiem nebūtu tik slepkavnieciskas.

Otrkārt, tas ir filmas mākslinieka Deivida Snaidera, specefektu meistara Daglasa Trembela un operatora Džordana Kronenvīta darbs. Trembels veidojis arī Stenlija Kubrika magnum opus “2001: Kosmiskā odiseja” efektus. Ir jau redzamajā arī kaut kāds stīvums, kuru nevar nepamanīt. Taču aizdomas, ka nākotnes ASV (?) ir sabūvēta no labi nokrāsotām kurpju kastēm, parādās tikai pašā sākumā un tad pazūd turpmākā izklāsta labirintā. Konstruējot tobrīd tālas nākotnes pasauli, Snaiders skrupulozi vērtējis detaļu nozīmi un radījis atsauces uz amerikāņu pilsētkultūras zīmēm: ķīniešu restorāniem un ēstuvēm; satiksmes nejēdzīgumu; modīgām, izvirtušām ballītēm, kurās visi pēc iespējas smalkāk apreibinās; pelēko un neievērojamo ļaužu kluso nošķirību.

Treškārt, Harisons Fords nekad nav bijis man pārlieku mīļš aktieris, taču šai lomā viņš ir “solīds zelts” (solid gold, kaut kas īpaši veiksmīgs vai atbilsošs. Sacīt “tīrs zelts” būtu pārlieku neizteiksmīgi). Pilnīgi neklasiskajam varonim, kurš jau tā noguris no pārapdzīvotās pilsētas, vēl tiek uzdota misija iznīcināt sabuntojušos robotus (kopskaitā četrus). Jo agrāk viņam tas visai labi padevies. Kā īpašs pārbaudījums izrādīsies viena šāda robota/replikanta nozīme Forda varoņa dzīvē: Šonas Jangas atveidotā Reičela tiecas apliecināt, ka īstenībā nav vis robotu ražotāju korporācijas radīta supersieviete, bet jūtīgs un emocionāls cilvēks ar pierādāmu pagātni (polaroīds, kurā viņa bērnībā sēž blakus mātei uz “normālas” koka mājas pakāpieniem) un robotiem taču neiespējamu spēju raudāt... Kā īsti ir patiesībā, man, atšķirībā no Normunda Naumaņa, nekļuva skaidrs.

Un visbeidzot, tā ir grieķu komponista Vangeļa partitūra, kas tik perfekti iedzīvina gan filmas vecumu, gan svaigumu: nākotnes, kas radīta pagātnē, efekta sasniegums ir izdevies galvenokārt dēļ mūzikas, sevišķi jau noslēguma skaņdarba. Vienlaikus vintage un apbrīnojams pārlaicīgums.

Šis ir darbs, kurā varēja bāzēties visi tālākie kinoprātojumi par cilvēces nākotni, un tas arī tika darīts – viens no Blade Runner iespaidotajiem ir Stīvens Spīlbergs, par to var pārliecināties viņa fantastikas trillerī Minority Report (“Īpašais ziņojums”). >>

Teātris. Provinču valdzinājums. Darbojoties šīssezonas “Spēlmaņu nakts” žūrijā, es veicu braucienu, kuru citos apstākļos diezin vai būtu veicis. Kopā ar citiem kolēģiem apmeklējām Daugavpils teātri, kur 2. decembrī pirmizrādi piedzīvoja režisora Viktora Jansona versija par Žana Batista Moljēra “Tartifu”. Tas notika Daugavpils Vienības namā, kas nemaz nav teātra ēka un, sabiedrotā Viļņa Vēja vārdiem, pieprasa īpašu meistarību no scenogrāfa, lai tajā varētu iestudēt teātri (skatuvei ir pārlieku izvirzīts proscēnijs). Pakrēslainās telpas, garderobes darbinieces, kas pēc ārienes un uzvedības vairāk atgādināja gaļas izcirtējas, un visapkārt cirkulējošā krievu valoda radīja sevišķu atmosfēru – likās, ka esam ieradušies kādā mazbudžeta Krievijas federācijas teātra festivālā. Sajūtu pastiprināja kādas Sanktpēterburgas kritiķes nemanāmā pieslīdēšana mūsu bariņam un zīmīgais, trāpīga novērojuma raisītais jautājums “A vi iz Rigi, da?” (“Bet jūs no Rīgas, vai ne?” – krievu val.).

Izrāde reprezentēja aktuālās Daugavpils teātra problēmas, no kurām centrālā ir finansiālā bāze, kuras stabilitāti ietekmē ģeogrāfiskā nošķirtība. Kaut gan izrādi atblastījusi Kultūras ministrija un arī virkne mecenātu, ir redzams, ka teātrim nav Liepājas vai Valmieras radošā iekāriena un repertuāra dinamikas. Nākotnē gan plānota sadarbība ar Jāni Streiču monoizrādes veidošanā pēc Monikas Zīles darba motīviem. Vārdu sakot, “notikt notiek”, taču spilgtu pulsāciju mūsu kultūras kartē Daugavpils teātris vēl neizraisa.

Be tik un tā “Tartifs” pārsteidza ar atsevišķiem, spilgtiem aktierdarbiem. Teātra teorijā tas gan būtu klasificējams kā trūkums – aktieriem būtu jādarbojas saskaņotā ansamblī, protams, ievērojot dramaturģisko hierarhiju. Ja vien nav jāiestudē kāds specifisks darbs vai režisora iecere ir kvalitatīvi atšķirīga no eksistējošās skatuves “dzīves” konvencijas. Pārspīlējumi, farss un arī pāris elastīgu mīmiku lika smieties no sirds, vēl reizi apliecinot, ka “krievu gars” kļūst īpaši valdzinošs, ja tas spēj pasmieties pats par sevi, pakratot aizspriedumu maisu, kurš kļūst jo smagāks ar katru krievu teātra skatīšanās reizi. Skumdināja režisora nespēja no atsevišķiem aktieriem panākt iejušanos laikmeta kontekstā, kā rezultātā gudrā franču kalpone ir tāda vien izrādes programmiņā, kamēr uz skatuves redzams “Sņeguračkas” un dzelzceļnieces sakausējums. Interesanti, ka izrādes sākumā aktieri parādās tādos kā īsos pieteikumos – ar kādu frāzi vai reakciju, ieraugot skatītājus. Pēdējie it priecīgi katru no viņiem sveic ar aplausiem. Iespējams, šādas “vizītkartes” ir viens no franču komēdijas principiem (īpaši, ja tā rādīta brīvdabas apstākļos), kaut gan pirms gadiem lasītajā Moljēra lugā Kultūras akadēmijas norīkojumā šādas speciālas atkāpes neatceros manījis.

Atstāsta summa ir mudinājums padoties provinču valdzinājumam, tas ir, tautas teātriem. Jau iepriekš apzinoties, ka, iespējams, būs vietas, kurās jāpiever acis, un būs brīži, kad piemeklēs atskārsme, ka šo laiku nekas uz pasaules vairs neatgriezīs, tautas teātrim tomēr ir kas tāds, kas vairs nevar būt profesionālajam: pārsteiguma aspekts, kas uzmirdz dabiskā, dzīvīgā talantā, kam nav vēl uzlikta tipāža birka un kuram nepiešķiram gaidu un priekšstatu slogu (piemēram, “Daudziņš droši vien būs skarbais vecis”, “Ķesteris – gan jau glumais mīlētājs”, “Krūzkopam jau tikai Sprīdīti spēlēt” utt.). Vēl viens aspekts ir tautas teātru režisoru azarts un uzdrošināšanās dramaturģiskā materiāla izvēlē. Viņi skaidri zina, ka nav atbildīgi par tūkstošu labsajūtu, viņi jauš, ka gan jau no uz izrādi atnākušajiem četrdesmit skatītājiem kādi desmit taču būs tādi, kas sapratīs, par ko ir runa.

Jāņem vērā, ka Latvijā jau vairākus gadus notiek tautas teātru festivāli, un ar katru šādu burzīšanos kolektīvs iegūst zināmu devu pašpārliecinātības, kas veselīgās dozās radošajā sfērā ir vitāli svarīga. Kur nu vēl, ja ar izrādi sanāk aizbraukt pie tuvajiem kaimiņiem vai uz Vakareiropu.

Arī tautas teātros iespējams atrast “solīdu zeltu”. Tikai jābūt gataviem meklēt un ieguldīt laiku, lai starp vairākiem rēniem gadījumiem ieraudzītu to, kas patiesi iekvēlina. Kaut to pašu “Tartifu”: pilnīga kvēle nebūs, bet patīkams siltums gan.

Praktiski norādījumi. Blašķīte. Ārstniecības un labas pašsajūtas nolūkos. Saturs pēc izvēles, tomēr ieteicams aprobežoties ar vienu eksemplāru vakara gaitā, ja atrodaties ārā. Šķiet, ka stilizētās metāla blašķītes varētu norādīt uz zināmu paradumu ar jau esošu regularitāti, kas atsevišķos gadījumos nav vēlama. Tāpēc drošāk izvēlēties drastisku, oriģinālu iepakojumu no veikala plaukta, tas atstās pēkšņuma, negaidītības un neikdienišķuma iespaidu, kas var kalpot par labu balstu sarunas iesākšanai.

Vilnas izstrādājumi. Galvai, ap kaklu, rokām un kājām. Īpaši rekomendējami ir uzroči, kuri silda arī plaukstu locītavas. Saprotams, ka zeķēm jābūt tādām, kas pēdas pārāk nenospiež un ļauj notikt zināmai asinsritei.

Lekciju apmeklēšana. Dzimtajā augstskolā, mūžizglītības programmā, Kinomuzejā vai kim? telpās. Omulības garants, protams, ja ir normāli apkurinātas telpas (ne par karstu, ne par aukstu). Lektora profesionālās spējas nav izšķirīgas, ja vien esat apgādāts ar viedtelefonu, kam ir interneta pieslēgums, vai piezīmju bloknotu un labu pildspalvu un jums patīk ķēpāties.

Sveces un vīraks. Banāli, bet iedarbīgi. Gan darba vietā, gan mājas kārtībā.

Grāmatplaukta pārkārtošana. Varbūt izdodas atrast ko tādu, kas kalpojis par kāda cilvēka nepatiesu apvainošanu (“Es taču tev to aizdevu, nemānies!”), vai arī ko tādu, ko jau sen esat gribējis izlasīt/līdz galam.

Tālākie mēģinājumi pārdzīvot sliktu laiku tiek atstāti jūsu pašu ziņā, bet ceru, ka ar saviem piedāvājumiem būšu raisījis jaunu variāciju un svaigu ideju rašanos. Ja tā tiešām notiek, dalieties ar saviem līdzcilvēkiem. Arī citu, ne tikai mūsu pašu prieks ir vēl viena recepte sliktam laikam.