BLOGI  
“Pilnīga kvēle nebūs, bet patīkams siltums gan.”

Teātris. Provinču valdzinājums. Darbojoties šīssezonas “Spēlmaņu nakts” žūrijā, es veicu braucienu, kuru citos apstākļos diezin vai būtu veicis. Kopā ar citiem kolēģiem apmeklējām Daugavpils teātri, kur 2. decembrī pirmizrādi piedzīvoja režisora Viktora Jansona versija par Žana Batista Moljēra “Tartifu”. Tas notika Daugavpils Vienības namā, kas nemaz nav teātra ēka un, sabiedrotā Viļņa Vēja vārdiem, pieprasa īpašu meistarību no scenogrāfa, lai tajā varētu iestudēt teātri (skatuvei ir pārlieku izvirzīts proscēnijs). Pakrēslainās telpas, garderobes darbinieces, kas pēc ārienes un uzvedības vairāk atgādināja gaļas izcirtējas, un visapkārt cirkulējošā krievu valoda radīja sevišķu atmosfēru – likās, ka esam ieradušies kādā mazbudžeta Krievijas federācijas teātra festivālā. Sajūtu pastiprināja kādas Sanktpēterburgas kritiķes nemanāmā pieslīdēšana mūsu bariņam un zīmīgais, trāpīga novērojuma raisītais jautājums “A vi iz Rigi, da?” (“Bet jūs no Rīgas, vai ne?” – krievu val.).

Izrāde reprezentēja aktuālās Daugavpils teātra problēmas, no kurām centrālā ir finansiālā bāze, kuras stabilitāti ietekmē ģeogrāfiskā nošķirtība. Kaut gan izrādi atblastījusi Kultūras ministrija un arī virkne mecenātu, ir redzams, ka teātrim nav Liepājas vai Valmieras radošā iekāriena un repertuāra dinamikas. Nākotnē gan plānota sadarbība ar Jāni Streiču monoizrādes veidošanā pēc Monikas Zīles darba motīviem. Vārdu sakot, “notikt notiek”, taču spilgtu pulsāciju mūsu kultūras kartē Daugavpils teātris vēl neizraisa.

Be tik un tā “Tartifs” pārsteidza ar atsevišķiem, spilgtiem aktierdarbiem. Teātra teorijā tas gan būtu klasificējams kā trūkums – aktieriem būtu jādarbojas saskaņotā ansamblī, protams, ievērojot dramaturģisko hierarhiju. Ja vien nav jāiestudē kāds specifisks darbs vai režisora iecere ir kvalitatīvi atšķirīga no eksistējošās skatuves “dzīves” konvencijas. Pārspīlējumi, farss un arī pāris elastīgu mīmiku lika smieties no sirds, vēl reizi apliecinot, ka “krievu gars” kļūst īpaši valdzinošs, ja tas spēj pasmieties pats par sevi, pakratot aizspriedumu maisu, kurš kļūst jo smagāks ar katru krievu teātra skatīšanās reizi. Skumdināja režisora nespēja no atsevišķiem aktieriem panākt iejušanos laikmeta kontekstā, kā rezultātā gudrā franču kalpone ir tāda vien izrādes programmiņā, kamēr uz skatuves redzams “Sņeguračkas” un dzelzceļnieces sakausējums. Interesanti, ka izrādes sākumā aktieri parādās tādos kā īsos pieteikumos – ar kādu frāzi vai reakciju, ieraugot skatītājus. Pēdējie it priecīgi katru no viņiem sveic ar aplausiem. Iespējams, šādas “vizītkartes” ir viens no franču komēdijas principiem (īpaši, ja tā rādīta brīvdabas apstākļos), kaut gan pirms gadiem lasītajā Moljēra lugā Kultūras akadēmijas norīkojumā šādas speciālas atkāpes neatceros manījis.

Atstāsta summa ir mudinājums padoties provinču valdzinājumam, tas ir, tautas teātriem. Jau iepriekš apzinoties, ka, iespējams, būs vietas, kurās jāpiever acis, un būs brīži, kad piemeklēs atskārsme, ka šo laiku nekas uz pasaules vairs neatgriezīs, tautas teātrim tomēr ir kas tāds, kas vairs nevar būt profesionālajam: pārsteiguma aspekts, kas uzmirdz dabiskā, dzīvīgā talantā, kam nav vēl uzlikta tipāža birka un kuram nepiešķiram gaidu un priekšstatu slogu (piemēram, “Daudziņš droši vien būs skarbais vecis”, “Ķesteris – gan jau glumais mīlētājs”, “Krūzkopam jau tikai Sprīdīti spēlēt” utt.). Vēl viens aspekts ir tautas teātru režisoru azarts un uzdrošināšanās dramaturģiskā materiāla izvēlē. Viņi skaidri zina, ka nav atbildīgi par tūkstošu labsajūtu, viņi jauš, ka gan jau no uz izrādi atnākušajiem četrdesmit skatītājiem kādi desmit taču būs tādi, kas sapratīs, par ko ir runa.

Jāņem vērā, ka Latvijā jau vairākus gadus notiek tautas teātru festivāli, un ar katru šādu burzīšanos kolektīvs iegūst zināmu devu pašpārliecinātības, kas veselīgās dozās radošajā sfērā ir vitāli svarīga. Kur nu vēl, ja ar izrādi sanāk aizbraukt pie tuvajiem kaimiņiem vai uz Vakareiropu.

Arī tautas teātros iespējams atrast “solīdu zeltu”. Tikai jābūt gataviem meklēt un ieguldīt laiku, lai starp vairākiem rēniem gadījumiem ieraudzītu to, kas patiesi iekvēlina. Kaut to pašu “Tartifu”: pilnīga kvēle nebūs, bet patīkams siltums gan. >>