BLOGI  
“Pilnīga kvēle nebūs, bet patīkams siltums gan.”

Receptes sliktam laikam. 2. daļa 1

Toms Treibergs, kino un teātra kritiķis
05/12/2011

Tiem, kas palaida garām, te lasāmas pirms nedēļas publicētās 
“Receptes sliktam laikam. 1. daļa”

Kino. Blade Runner (“Pa asmeni skrejošais”, 1982, rež. Ridlijs Skots, 123 min). Domāju, ka daudzi sliktā laika ietekmētie man piekritīs, ka kino no iespējamā garīgo medikamentu klāsta ir ar visspēcīgāko iedarbību. Taču tieši šī sci-fi trillera gadījumā, manuprāt, ir iespējams nošaut bezmaz veselu zaķu fermu vienlaicīgi (atvainojos par neiejūtību, salīdzinājums prasījās tapt paplašināts).

Pirmkārt, tas ir netipiskais vēstījums un tā ietvērums filozofijas rāmī: kāda 2019. gadā būs cilvēces un tehnikas mijiedarbe un kādas sekas tā radīs. Centieni padarīt dzīvi labāku (un arī vienkāršāku) zinātni tomēr ir noveduši no ceļa un – jau radīti cilvēkveidīgi roboti, kuri atbrīvojas no radītāju kontroles un mēģina panākt savu nemirstību. Tomēr tā nav masīva, kvantitatīva atbrīvošanās: tā ir jēdzieniska, simboliska, un, kaut gan labā/sliktā sadalījums it kā ir saprotams, vienlaikus ir skaidrs, ka šīs ierīces nevar pakļaut morālam spriedumam, jo tās pašas nerīkojas pēc morālām kategorijām, tikai pēc automātiska algoritma “gribu darboties, negribu tapt izmests”. Līdz ar to šīm iekārtām gribas just līdzi, ja vien tās brīžiem nebūtu tik slepkavnieciskas.

Otrkārt, tas ir filmas mākslinieka Deivida Snaidera, specefektu meistara Daglasa Trembela un operatora Džordana Kronenvīta darbs. Trembels veidojis arī Stenlija Kubrika magnum opus “2001: Kosmiskā odiseja” efektus. Ir jau redzamajā arī kaut kāds stīvums, kuru nevar nepamanīt. Taču aizdomas, ka nākotnes ASV (?) ir sabūvēta no labi nokrāsotām kurpju kastēm, parādās tikai pašā sākumā un tad pazūd turpmākā izklāsta labirintā. Konstruējot tobrīd tālas nākotnes pasauli, Snaiders skrupulozi vērtējis detaļu nozīmi un radījis atsauces uz amerikāņu pilsētkultūras zīmēm: ķīniešu restorāniem un ēstuvēm; satiksmes nejēdzīgumu; modīgām, izvirtušām ballītēm, kurās visi pēc iespējas smalkāk apreibinās; pelēko un neievērojamo ļaužu kluso nošķirību.

Treškārt, Harisons Fords nekad nav bijis man pārlieku mīļš aktieris, taču šai lomā viņš ir “solīds zelts” (solid gold, kaut kas īpaši veiksmīgs vai atbilsošs. Sacīt “tīrs zelts” būtu pārlieku neizteiksmīgi). Pilnīgi neklasiskajam varonim, kurš jau tā noguris no pārapdzīvotās pilsētas, vēl tiek uzdota misija iznīcināt sabuntojušos robotus (kopskaitā četrus). Jo agrāk viņam tas visai labi padevies. Kā īpašs pārbaudījums izrādīsies viena šāda robota/replikanta nozīme Forda varoņa dzīvē: Šonas Jangas atveidotā Reičela tiecas apliecināt, ka īstenībā nav vis robotu ražotāju korporācijas radīta supersieviete, bet jūtīgs un emocionāls cilvēks ar pierādāmu pagātni (polaroīds, kurā viņa bērnībā sēž blakus mātei uz “normālas” koka mājas pakāpieniem) un robotiem taču neiespējamu spēju raudāt... Kā īsti ir patiesībā, man, atšķirībā no Normunda Naumaņa, nekļuva skaidrs.

Un visbeidzot, tā ir grieķu komponista Vangeļa partitūra, kas tik perfekti iedzīvina gan filmas vecumu, gan svaigumu: nākotnes, kas radīta pagātnē, efekta sasniegums ir izdevies galvenokārt dēļ mūzikas, sevišķi jau noslēguma skaņdarba. Vienlaikus vintage un apbrīnojams pārlaicīgums.

Šis ir darbs, kurā varēja bāzēties visi tālākie kinoprātojumi par cilvēces nākotni, un tas arī tika darīts – viens no Blade Runner iespaidotajiem ir Stīvens Spīlbergs, par to var pārliecināties viņa fantastikas trillerī Minority Report (“Īpašais ziņojums”). >>