BLOGI  
Attēlā “reāls krievs” – Pēterburgas dzejnieks Vladimirs Gorohovs (65 kg)

Vents Vīnbergs: Par krieviem 0

Vents Vīnbergs, arhitektūrkritiķis
02/12/2011

Šis nebūs ieraksts par latvieša skumjo, šizofrēnisko stāvokli, no vienas puses apolitiski un inteliģenti mīlot plašo krievu kultūru ar visiem viņas dostojevskiem, ķiršu dārziem, rjazanoviem, grebenščikoviem un savas padomju bērnības artefaktiem, un tai pat laikā nejūtot nekādu līdzatbildību ikdienas krievu jautājuma politizēšanā. Vienlaikus gan redzot sazvērestību tajā, ka, piemēram, Rīgas svētku noformējumā it kā nevainīgi, tomēr arvien vairāk izmanto zilo, sarkano un balto krāsu (nopietni, ir dzirdētas tādas aizdomas, lai gan pilsētu noformē arvien tie paši mākslinieki un to saskaņo tās pašas dāmas), gan neredzot nekā apstrīdama ikgadējā “Likteņa ironijas” skatīšanās rituālā. Par to runāt ir vecišķi un apnicīgi. Par šo pastāvīgo pretrunu mūsos lai atbild katram savs iekšējais Raimonds Pauls. Šis ieraksts būs par krieviem un smukumu.

Šejienes trīsdesmitgadniekiem, tādiem kā man, krievu klātbūtne personīgajā kultūras bagāžā varbūt pirmajiem bija izvēles un gaumes jautājums, nevis neatceļama realitāte. Padomju meinstrīmu mēs iepazinām lielākoties neapzinātā vecāku ietekmē, bet peresteoikas neformāļus, Coju, Assu un Kapteini Voroņinu, ja vēlējāmies, varējām apgūt kā skolnieki no tagadējiem četrdesmitgadniekiem, ja kādā brīdī gribējām būt tādi kā viņi. Tomēr, pat spējot Peļēvinu un Akuņinu lasīt oriģinālā, krieviskais mums turpina būt tik pat eksotisks kā japāniskais vai karībiskais, bet tas, kas mūs vieno ar nedaudzajiem krievu paziņām, ir tas pats, kas vieno ar paziņām arī citās valodās, ne vairāk. OK, ir mazliet vairāk. Visas iepriekš minētās ietekmes – vecāku un četrdesmitgadnieku – rīvējas ar manu vienaudžu kosmopolītiskajiem centieniem un tomēr rada spriedzi. Šis ir vecums, kad vēl vienlīdz aktīvi darbojas gan visu uzsūcošais entuziasms, gan jau nojaušamā vilšanās sajūtas tuvošanās. Tāpēc man postpadomju četrdesmitgadnieku neformāli intelektuālais un ironijas pilnais “razklads” bieži šķiet skābs un neglīts, ja to salīdzina ar globālajiem trendiem, kuru pirmie pārņēmēji (early adapters) vienmēr ir ne mazāk tuvie divdesmitgadnieki. Šī iemesla dēļ nespēju lasīt Jāņa Taureņa sarunas ar Vasīliju, jo tāds uzstādījums izklausās pēc astoņdesmitajiem. Man vairs nav aktuāls Akvarium, ko savulaik klausījos vienkārši kā lekciju kursu privātajā kultūras vēsturē, bet tai pat laikā es ļoti saprotu smeldzīgo tipu Griškoveca “Kreklā”, kurš, būdams viscaur eksotiski krievisks, man tomēr palīdz saprast daudzus šobrīd aktuālos laikabiedrus četrdesmitgadniekus. Un viņu neviltoto vilšanos.

Griškoveca “Krekla” regulāru pārlasīšanu, starp citu, vīrieši pēc trīsdesmit varētu ieviest kā jaunu ziemas sākuma tradīciju nesaprotamās “Likteņa ironijas” vietā. Tur ir viss, kas aizkustina tādus kā mūs – vienus pašus mājās – kupenas, īsts krievu draugs un ideālā sieviete bez sejas un vārda. Ziemas sākums ir sarežģīts laiks. Juzdamies vēl vairāk neuzticams kā divdesmitgadnieks un vismaz tikpat vīlies kā četrdesmitgadnieks, mazliet pažēlojos draugiem, un Aurora Rubinshtein mierinājumam atsūtīja šādu linku (tas būs krieviski un ne visai smuki, bet es gribu, lai jūs to redzat. Jo īpaši šajā politizētajā ikdienā):

Arhīvā lasi:
10/11/2011 - Blogs :: Vents Vīnbergs – Visi nemīl jūgendstilu

28/10/2011 - Blogs :: Vents Vīnbergs – Bezbērnu pieaugušie
20/10/2011 - Blogs :: Vents Vīnbergs – Zinātniski pierādīs Vēja māti
07/10/2011 - Blogs :: Vents Vīnbergs – Aiz tā visa kāds stāv 
25/09/2011 - Blogs :: Vents Vīnbergs – Vecā sētnieka piedzīvojums