BLOGI  
Kolāža: Aurora Rubinshtein

Profesionālais supremātisms 1

Aurora Rubinshtein
30/11/2011

Šoruden atminējāmies par supremātismu, vismaz uz Maskavas modes taciņām. Vairākās kolekcijās bija redzami koši tīro krāsu taisnstūri, formu nolīdzināšana līdz elementārajām ģeometriskajām figūrām, atsauces uz Maļeviča darbiem. No pirmā acu uzmetiena viss šķita tāpat kā jau bijis modē vairākkārt, bet, ja atradās laiks ienirt dziļāk atsauču un noskaņojumu līmenī, tad pavērās cita mūsdienu dimensija. Jāatzīst, ka tā atklājās nevis pašos tērpos, bet gan pievienotajos ziņojumos, kas mūsdienu māksliniekiem palīdz veikt komunikāciju ar klientu, labāk pārdot un labāk iekļauties šodienas kontekstā.

Diezgan interesantu versiju par aktuālo supremātismu piedāvāja modes māksliniece Daša Gauzer (Dasha Gauser). Dašas jaunās kolekcijas “Supremātisms” iedvesma smelta Maļeviča un viņa supremātisko gleznu krāsās un formās. Kolekciju papildina modes filma, kas uzņemta Maskavas vadības skolā Skolkovo, kuras arhitektūra arī ir Maļeviča darbu apgarota. Skolas telpās tapusi filma par cilvēkiem-botiem, kas tēlo realitāti, par cilvēkiem, kas ieprogrammēti, lai izliktos un veidotu dažādus priekšstatus vienam par otru. Viss notiekošais ir tikai realitātes konstrukcija. Sākotnēji šī doma tiek parādīta ar bērna acīm – mazā meitene vēl redz tādu pieaugušo pasauli, kur visi spēlē kādu lomu un nekas nav īsts, vēlāk, pieaugusi, tā koķetē pati. Ja izdodas parakņāties bērnības atmiņās, tad, domāju, ikvienam ir noglabāta kāda atmiņa par tādu neizpratnes pilnu vilšanās brīdi, atklājot pieaugušo pasaules liekulības maskas.

 

Kā šo tik aktuālo socioloģijas problēmu par sociāli konstruēto realitāti var sasaistīt ar pagājušā gadsimta supremātismu mākslās? Pirmkārt, mūsdienu supremātisms mājo tajā sajūtā, kura nepamet, satiekoties kādā pieņemšanā un mēģinot saprasties. Mēs satiekam dažādus cilvēkus, kuru būtību no mums slēpj simtiem kultūrslāņu (dažādi dzīvesstili, pieņēmumi, modes un kultūratsauces u.c.), simtiem svinīgu rituālu (saviesīgas sarunas, pozas, žesti). Saskaroties ar tādu bagātību, mums nav cita saprašanas optimizācijas paņēmiena kā pēc saviem ieskatiem noreducēt visu uz vienu krāsu, piepildīt ar šo suprēmo krāsu kādu jau gatavu kontūru. Pat tad, kad tiekamies virtuālajos soctīklos, reizēm mūsu tikšanās nav vairāk kā melnais ekrāna kvadrāts no vienas puses un pāris košāku taisnstūru otrpus. Krāsainu plakātisku cilvēciņu satikšanās, kuru pavada savstarpēja legalizēšanās un pielaikošanās – savu kultūratsauču samērojums. Brīžiem dzīve pilsētā ir vien pikseļu rinda, kurā var mēģināt atrast kādu vektoru, bet izpeld tikai asas kantes un kluči ar sasaistījuma bultām.

Otrkārt, aktuālais supremātisms ir arī pārliekā vēlme visu organizēt un sur-sub-ordinēt, bez tam hierarhiski. Es domāju to modernitātes vēlmi visu salikt profesionālās blokshēmās, hierarhiskās struktūrās. Es domāju vispārīgo vēlmi visu laiku organizēt kādu darbību, pat ja pēc tās nav nekādas nepieciešamības. Es domāju ilūziju, ka ideālu var sasniegt, visu sakārtojot un noregulējot. Šobrīd visas organizācijas, pat visradošākās, darbojas pēc vadlīnijām no bloka uz bloku. Tie tiek pakļauti nepārtrauktiem labojumiem, bet sistēmas būtība nemainās. Viss esošais un topošais tiek iekļauts shēmās un tabulās, pakārtotās laikam un telpai. Protams, tiek uzsvērta leģitīmo profesionāļu loma it visā. Rezultāts ir tāds, ka arī cilvēki ar miesu un asinīm pārvēršas par plakanām sastingušām aplikācijām. Atveriet jebkuru žurnālu un tur noteikti būs fotogrāfijas, kurās iemūžināts kāds mūsdienu laikabiedrs ar parakstu “N.N., rakstnieks”. Vai vēl labāks piemērs – “Y.Y., kritiķis”. Gluži kā to kubofutūriski paredzēja Maļevičs savā gleznā “Atlēti”. Tikai viena vienīga profesionālā birka, kas aizēno cilvēka vārdu. Atmetot visas pārējās šī cilvēka lomas, spējas un talantus. Tikai viena subordinācija mūsu kopējā dienas kārtībā, par kuru vienojamies, ka pieņemsim. Plakans profils, iekrāsots kādā vienā suprēmā krāsā.

Paskat, kā savus svētkus – “Spēlmaņu nakti” – svin teātra cilvēki (it kā taču kreatīvie nonkonformisti!). Tiek organizēta īsta profesionāļu nakts. Līdzīgi kā veļas mīkstinātāju reklāmās cilvēki mīkstinātos džemperos ņem līdzi uz visām ballītēm vislielāko veļas mīkstinātāja pudeli, tāpat arī uz šo balvu pasniegšanu ieradās īsti profesionāļi pilnā ekipējumā, uniformās, ar amata rīkiem. Stjuartes, sapieri, ugunsdzēsēji, slīcēju glābēji atnāca, lai nospēlētu uz skatuves vispārpieņemto priekšstatu par savu profesiju. Visi ļoti skaisti, sakopušies un safrizējušies, uniformēti. Vārdu sakot, modernās reprezentatīvās birokrātijas štampu slavinājums pilnā apjomā. Šogad tēze “teātris=dzīve=teātris” tika pierādīta, ņemot palīgā mūsu laika galvenos likumus: “cilvēkam vajadzīga specializācija”, “cilvēkam vajadzīgs, lai var zem viņa fotogrāfijas pierakstīt klāt viņa profesiju”, “galvenais, lai profesionālis”. Tad nu pilnīgi arodbiedrību baļļu garā vienas profesijas pārstāvji pasniedza balvas otriem profesionāļiem. “Ziniet, mēs lidotāji, arī reizēm esam režisori”, “O, jā, mēs, režisori arī reizēm lidojam pa mākoņiem!”

Visi savstarpēji laimīgi, svinīgi rokasspiedieni, savstarpēja legalizācija, bet vieni labāki par citiem, vieni pagājušā gadā radījuši augstāku sniegumu par pārējiem, citi palikuši zemāk. Jūsuprāt, tas nav mūsdienu supremātisms? Un ko jūs teiksiet, ja mēs sāksim runāt par tādu kontūru kā “mūsdienu sabiedrība” vai “tipiskie latvieši”? 


Modes īsfilma “Supremātisms” (režisors Rustams Iļjasovs)

Modes zīmola Dasha Gauser mājas lapa: dashagauser.com

Ilustrācijas: Aurora Rubinshtein. Kolāžās izmantotas: Kazimira Maļeviča glezna “Atlēti”, K. Roždestvenska glezna “Supremātiskā ainava. Kosmiskais aparāts”, kadri no filmas “Supremātisms”, Maskavas vadības skolas foto

Arhīvā lasi:
23/11/2011 - Blogi :: Aurora Rubinshtein – Māksla, ko paņemt līdzi
17/11/2011 - Blogi :: Aurora Rubinshtein – Pirmais, možumam

aurora rubinshtein - 30.11.2011 21:24
Video HD kvalitātē šeit: http://vimeo.com/31318067