Foto

Receptes sliktam laikam: 1. daļa

Toms Treibergs
28/11/2011 

Kamēr vēl nav parādījies pirmais sniegs, šobrīd pilsēta izskatās tā, itin kā kādi mītiski goliāti tajā būt uzrīkojuši ballīti. Peļķēs mētājas zari, ik pēc pāris stūriem vārtrūmēs pamanāmas dažādas mājsaimniecības lietas, samestas čupā. Pikti vīrieši spectērpos ar milzīgu cauruli sūknē kanalizācijas lūku. Tie cilvēki, kuriem nepatīkamā kārtā jāatrodas uz ielas, cenšas pēc iespējas ātrāk nokļūt telpās – kaut vai tas būtu darbs, kurš jau pamazām sāk nomākt, jūtot brīvdienu tuvumu.

Šādos apstākļos nav viegli noturēt radošu un optimistisku domu gaitu, vēl jo vairāk tāpēc, ka pēc pieredzes zinām, ka tas taču ir tikai pats, pats sākums! Ko gan darīsim tad, kad klāt būs februāris? Tāpēc es iedomājos padalīties ar savām receptēm, kuru saturā iekļautas dažādas mākslas un arī pāris praktisku ieteikumu. Galaproduktam vajadzētu sastāvēt no: labākas omas, pārlaicīga skata uz nejēdzīgajām mērenās joslas laikapstākļu izpausmēm un iedvesmas tālākiem meklējumiem. Lai neieslīgtu tajā, ko mana drauga paziņas reiz nodēvēja aplam neglītā vārdā – deprī. Tas ir, depresijā.

Mūzika: Yo La Tengo. Grupu 1984. gadā Ņūdžersijas pilsētā Hobokenā nodibināja ģitārists Aira Kaplans un bundziniece Džordžija Hablija, kuri vēl līdz šobaltdienai ir vīrs un sieva. 1993. gadā viņiem pievienojās basists Džeimss Maknjū. 14 albumu virknē visstabilākais veikums, kurš būtu piemērots pirmajai iepazīšanās reizei, ir 2000. gada albums And Then Nothing Turned Itself Inside-Out. Tā ir mūzika, kurai varētu pielikt birku easy-listening, tomēr tas nenozīmē, ka trijotnei būtu problēmas ar motīvu un stilu trūkumu. YLT ir viens no jauno laiku eklektiskākajiem ansambļiem, kuri savās dziesmās mistro pankroku ar shoegaze, garas noise improvizācijas nomainot ar meditatīvām, instrumentālām harmonijām. Visspēcīgākais viņu trumpis ir Kaplana zīdainā balss, kuras intonācijā vienlaikus ieskanas modernā laikmeta cilvēka apjukums un autsaidera ironija par “lielo pūli”. Arī Hablija un Maknjū vietumis piedāvā klausītājam novērtēt savu vokālu, tādējādi papildinot kopējo, viegli sapņaino un nostalģisko noskaņu. YLT parāda, ka sarežģītas lietas ne vienmēr ir savienādojamas ar kvalitāti un lirisks romantisms ir tikpat gaumīgs kā lakonisks neitrālums. Lai varētu aizmirsties “Man tas ir” (tulkojumā no spāņu valodas termina beisbolā) pasaulē, pievienoju divas audiovizuālas ilustrācijas: grupas akustisko klejojumu pa Parīzes sānielām Vensāna Mūna kūrētā projekta Blogotheque ietvaros un vasarīgu koncertu uz jumta  alternatīvās mūzikas portāla Pitchfork raidījumā Don’t Look Down.

Literatūra: Bruno K. Eijers, “Melns kā sudrabs”. Jāņa Gulbīša un Jura Kronberga atdzejotie zviedru dzejnieka dzejoļi ir apliecinājums vecuma un nacionalitātes nebūtiskumam – vismaz literatūrā. Vai arī, tieši šai konkrētajā gadījumā. Ja darbus izdrukātu uz nedaudz ieburzītām A4 formāta lapām un to stūros ierakstītu satrauktus komentārus un pretenciozu e-pasta adresi (piemēram, kafkas_pils@inbox.lv), varētu šķist, ka tas ir Jauno un Iesācēju autoru semināra cerīgākais dalībnieks. Mēdz teikt, ka slimība jāārstē ar tās izraisītāju, tātad, saaukstēšanās jāārstē, ēdot saldējumu, un tā tālāk. Iespējams, šeit ir līdzīgi: 1951. gadā dzimušā Eijera poēzija nav optimistiska, bet tā neliek krist pazušanas tumsā. Ļoti suģestējoša ir autora izveidotā tēlu sistēma: lauma, ledus sieviete, pasaku tēli. Ir arī pierastākas darbojošās personas: pieaugušie, meitene, mēs, draugi. Eijera radošo rokrakstu paskaidro neloģismi, paradoksāli savienojumi un košas personifikācijas: “koki puto”, “tu ēvelē ādu”, “grīdas dzer tavus soļus”. Savelkot to visu kopā, iegūstam pieauguša vīrieša fiksētus un shematizētus jaunekļa nervu impulsus. Bieži vien varam sastapties vai nu ar vienu, vai otru galējību: vecišķu nosodījumu vai kaislīgu plivināšanos. Krājumā ir abi, tikai precīzās proporcijās un skaidrā, dozētā izklāstā. Zīmīgi, ka Eijers ir viens no nedaudzajiem Zviedrijas dzejniekiem, kas dzīvo no savas dzejas, jo, kā priekšvārdā paskaidro Juris Kronbergs: “Viņa krājumi sasniedz metienus, kādi parasti ir tikai krimiķiem.” Ja recepte ir nostrādājusi un sliktā laika nomocītais slimnieks vēlas papildus devas, rekomendēju apmeklēt citiem cilvēkiem reiz piederējušo priekšmetu veikalu “Otrā Elpa”. Uzejot augšā, pa kreisi ir speciāla grāmatu istaba, un tajā atrodama interesanta un novecot nepaspējusi dzeja, sevišķi apgāda “Nordic” atdzejojumu sērijas darbi. Un, galu galā, var taču sākt rakstīt arī pats savu dzeju. 

Nākamreiz receptes sastāvdaļās tiks iekļauts teātris un kino, kā arī solītās praktiskās norādes. Cerams, ka, sākot testēt kādu no iepriekš aprakstītajiem piedāvājumiem, slimnieks nonāks pie savas perfektās panacejas. Jo kā mūzikā, tā literatūrā, saistīto ķēdes posmu ir neskaitāmi daudz.