BLOGI  
Aleksandra Stankēviča ilustrācijas no grāmatas “Dafnīds un Hloja”. 1974

Baksts versus Vato 0

Orests Silabriedis
23/09/2015 

Šā gada jūnijā izlasīju ziņu par mākslinieka Aleksandra Stankēviča (1923–2015) aiziešanu mūžībā. Tobrīd kaut kā bij piemirsies, ka šī daudzpusīgā vīra opusu skaitā ir arī ilustrācijas 2. gadsimta grieķu rakstnieka Longa romāna “Dafnīds un Hloja” 1974. gada izdevumam.

Divus mēnešus vēlāk saskaņā ar darba pienākumu aprakstu Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) galvenā redaktora amatā sāku iedziļināties jautājumos, kas saistās ar Longa romānu, jo  LNSO 90. sezonas atklāšanas koncerta programmā orķestra mākslinieciskais vadītājs Andris Poga iekļāvis Ravela baletu “Dafnīds un Hloja” visā pilnībā – nevis vienu vai otru svītu, kā bieži dara, bet visu baletu. 


Aleksandrs Stankēvičs. Ilustrācija Longa romānam „Dafnīds un Hloja“. 1974

Latvijas Radio grāmatplauktos laipnās kolēģes palīdz atrast Longa romāna tulkojumu. Paņemu šo mazo grāmatiņu, un atmiņā ataust pavēlas bērnības gadi. Interneta nebija, mūsu mājā arī televizors kaut kā nebija lielā godā, lasījām grāmatas ar bildītēm un bez bildītēm. Grāmatas ar bildītēm dalījās grāmatās ar pieklājīgām bildītēm un grāmatās ar iztēli rosinošākām bildītēm. Kā gan var aizmirst, piemēram, Edgara Ozoliņa zīmēto izteiksmīgo bufetnieci Valiju vai “Starp mums, meitenēm, runājot” košās varones? Vienudien uzgāju Longa romāna izdevumu – gan tekstu izlasīju ar aizrautību, gan Aleksandra Stankēviča zīmējumus kārtīgi izpētīju. Pēc tik daudziem gadiem, kuru gaitā, protams, nenāca ne prātā uzmeklēt Longa latviskojumu, jaunatrastais “Liesmas” izdevums uzjundīja sildošas atmiņas par saulainu pēcpusdienu piemājas dārzā, šo grāmatu un tīkamu apmulsumu par kaut ko, kas tobrīd ir galīgi neskaidrs.

Longa “Dafnīds un Hloja” ir daudzu gudru vīru augstu vērtēts literārs šedevrs, un viens no šiem vīriem ir Gēte, kuram, lasot “Dafnīdu un Hloju”, nākušas prātā Pusēna gleznas. Interesanti, ka Gētem misējies slaveno teicienu Et in Arcadia ego interpretēt kā norādi uz laimīgām jaunības dienām Eiropas dienvidu zemēs un, protams, jo īpaši Peloponēsas pussalas novadā, ko sauc par Arkādiju un kas esot Pāna dzīvesvieta.


Aleksandrs Stankēvičs. Ilustrācija Longa romānam „Dafnīds un Hloja“. 1974

Patiesībā šis Vergīlijam un viņa eklogām nepamatoti pierakstītais teiciens ir norāde uz nāves klātbūtni. Gverčīno (1591–1666) gleznā divi gani ierauga galvaskausu uz postamenta ar uzrakstu Et in Arcadia ego, un tas, visticamāk, nozīmē – “pat arī Arkādijā es esmu”, citiem vārdiem, arī idilliskajā Arkādijā tev sava likteņa neizbēgt. Ja Gētem likās, ka teiciens ir atsauce uz retiem un gandrīz neiespējamiem laimes brīžiem zemes virsū, tad arī Nikolā Pusēna (1594–1665) gleznu Et in Arcadia ego viņš droši vien uztvēra dafnīdiski-hlojiskā aspektā.

20. gadsimta sākumā Senā Grieķija ir vairāku franču komponistu redzeslokā. Klods Debisī citstarp komponē “Bilitis dziesmas”, un teksta autors ir Pjērs Luiss, kurš savas vārsmas darināja quasi Sapfo stilā. Mūzikas vēsturnieks Mišels Forē par šo Debisī ciklu saka: “Antīkā Grieķija te ir sinonīms dzidram gaisam, vienkāršai dzīvei un tabu neskartai seksualitātei.”

Ar švītīgo, kaprīzo Morisu Ravelu un seksualitāti ir mazliet sarežģītāk – viņš nav disponēts uz vaļsirdīgām emociju izpausmēm mūzikā. Vienmēr galants un ieinteresēts jebkurā kompānijā, kurā ir dāmas, viņš tomēr neredz nevienu, kuru izvēlēties kā savu īpašo. Ravels teicis – viņš vienmēr došot priekšroku skaistai lokomotīvei, nevis skaistai dāmai, sak, mūzika esot viņa vienīgā mīļākā.


Aleksandrs Stankēvičs. Ilustrācija Longa romānam „Dafnīds un Hloja“. 1974

Baletu “Dafnīds un Hloja” Ravelam pasūtināja leģendārais Djagiļevs. Ravela prieku par šo pasūtinājumu mazināja priekšstatu atšķirības – Ballets Russes gleznotājs Leons Baksts iztēlē redzēja ainu, kurā dominē īsti zaļš, dzeltenzaļš un zilganzaļš, vēl debesīs mazliet no pelēkā. Mišels Forē saka – “monohroms svētais mežs”, līdzīgs tam, ko Lionas muzeja kāpņutelpai gleznoja Pjērs Pivī de Šavans (runa ir par gleznu “Mākslām un mūzām dārgais svētmežs”) un par kuru Edmons de Gonkūrs izteicis –  “šādā svētmežā, visticamāk, dzīvojot personas, kas darinātas no sazāģētiem dēļiem”.

Turpretim Ravelam, kuru Stravinskis nosauca par Šveices pulksteņmeistaru, bijušas citādas vizuālās asociācijas – lasot Longu un komponējot baletu, viņš iztēlē redzējis 18. gadsimta franču meistarus. Te mēs varam iztēloties, kā skatus iz Senās Grieķijas dievu un cilvēku dzīves gleznoja Antuāns Vato, Žaks Luijs Davids, Fransuā Bušē, iespējams, arī Žans Onorē Fragonārs. 


Aleksandrs Stankēvičs. Ilustrācija Longa romānam „Dafnīds un Hloja“. 1974

Te nav runa par labāku vai sliktāku mākslu, tikai par priekšstatiem. Paskatieties paši, kādas bildes baletam zīmēja Baksts un kā mūsu mītiskos draugus – Senās Grieķijas dievus – redzēja augstāk nosauktie franču meistari. Pēc tam var rāmu garu atrast Longa latvisko izdevumu ar Aleksandra Stankēviča brīnišķīgajiem zīmējumiem un saulainā pēcpusdienā apsēsties piemājas dārzā, lai atsauktu atmiņā lieliski uzrakstīto, viegli ironisko, psiholoģiski smalko, spilgti tēlaino, no sižeta viedokļa patiešām aizraujošo Longa romānu, kuru spoži latviskojis Ābrams Feldhūns.

Un noslēgumā lietišķā informācija: LNSO sniegumā Ravela mūzika par Dafnīda un Hlojas mīlas dinamiku no pusaudžu mulsuma līdz jauniešu plaukumam izskanēs šo piektdien Lielajā ģildē un sestdien koncertzālē “Cēsis”. Nebūs ne Baksta, ne Bušē bilžu, toties būs notikumu gaitu vēstoši titri. Viss pārējais – mūzikas un jūsu iztēles ziņā.

lnso.lv