BLOGI  
Foto: Anrijs Požarskis

Vēstule no “Vasarnīcas” 0

Dāvis Eņģelis
01/09/2015

Foto: Anrijs Požarskis

Var savu festivālu nosaukt par “Vasarnīcu” – tas ir labs mārketings. No vienas puses. Nosaukums ļauj raisīt ļoti atbilstošas asociācijas – vasarnīca, vasarīgi, bezrūpīgi, tveicīgi… Tas ir pirmais līmenis. Klasiskās mūzikas festivālam, kas trīs karstās augusta dienās (21.–23. augustā – red.) notika Cēsīs – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra “Vasarnīcai” – patiesi izdevās šo nosaukumu arī materializēt, pacelt ideju augstāk, iedzīvināt vasarīgā idillē.

Labi, tas skan vispārīgi. Ņemsim talkā literatūru. Domājiet par Reja Bredberija grāmatu “Pieneņu vīns”. Lūk, “LNSO vasarnīca” bija tāds pieneņu vīns – piesūcināts ar vasaru, visi stāsti beidzas ar laimīgām beigām. Domāju, gan orķestrim, gan lielai daļai klausītāju.

Lūk, viens stāsts. “Vasarnīcu” noslēdza spožs, vāgneriski majestātisks “Loengrīns”. Precīzāk – operas koncertuzvedums ar kupīrām. Pirms festivāla, kad vēl neviens, to skaitā orķestra galvenais diriģents Andris Poga, nezināja, kāds tas izvērtīsies, “Loengrīns” bija kā liela jautājuma zīme – vai Vāgnera opera iederēsies tāda vasarīga festivāla noslēgumā. Romantiska opera, mītiska pasaka par gaismas bruņinieku un viņa nelaimīgo mīlestību – tas varētu gan izdoties, gan neizdoties.


Diriģents Roberto Trevinjo

Vidzemes koncertzāles “Cēsis” Lielajā zālē, kur notika visi lielie vakara koncerti, nodzisa gaismas un orķestris uzskaņoja instrumentus, un tad iestājās klusums. Tūlīt bija jāuznāk viesdiriģentam Robertam Trevinjo, bet diriģenta nebija – viņš nenāca, laikam kādu brīdi neviens nezināja, kur viņš ir. Iestājās vēl viens klusums. Tas ilga minūti vai vairākas, pēc tam titru mašīnā parādījās ziņa, ka koncerts sāksies pēc piecām minūtēm. Dzirdējis stāstus par kādu krievu zižļa meistaru, kurš savās pirmajās ASV viesizrādēs arīdzan ieradās prestižas operas bedrē pēc sava, tas ir, vēlāka pulksteņa, un zinādams, ka Trevinjo ir meksikāņu asinis, tālab, iespējams, kaut kādas līdzības ar spāņu temperamentu, es neuztraucos, pielāgojos diriģenta laika izjūtai un nesteidzīgi gaidīju – tagad liekas, ka bez mazās kavēšanās noslēguma vakars nemaz nevarēja iztikt. Sāka pat kaitināt apkārtējā murdoņā dzirdamie paredzamie blakussēdētāju joki. Tad beidzot Trevinjo iznāca, sasveicinājās ar vijoļu pirmo pulti, un koncerts sākās.

“LNSO vasarnīca” nebija tikai koncerti vien. Bija filmas (par tām pastāstīšu mazliet vēlāk) gan lielajiem, gan mazajiem skatītājiem, muzikālā joga bērnu pārpildītās telpās un Gunāra Igauņa un Ineses Rozes tautas mūzikas instrumentu meistardarbnīcas, no kurām atbalsojās skanīga kolektīvā muzicēšana – šis tomēr bija festivāls, uz kuru organizētāji rosināja doties ar visu ģimeni.


Izstāžu zālē bija apskatāmas LNSO divu pēdējo sezonu koncertafišas. Jāatzīst, ka bieži vien asprātīgie vizuālie risinājumi tajās, veikti dažādās tehnikās un kompozicionālos risinājumos, ļoti piesaista manu uzmanību. Ja no savu koncertu plakātiem var uztaisīt skatāmu izstādi, domāju, ka tas ir lielisks rādītājs.

Visu festivāla laiku atrados Cēsīs, un tas droši vien bija viens no iemesliem, kāpēc šajā pasākumā sajutos tik pastorāli kā kādā bezrūpīgā Jāzepa Vītola dziesmiņā ar Raiņa dzeju. Grūti pateikt, kādus un vai krietni atšķirīgākus iespaidus guva tie, kas ieradās tikai uz vakara koncertiem, taču, ja izdevās arī dienas pirmo pusi atvēlēt atpūtas brīdim “Vasarnīcas” pilsētā, gan jau bija iespējams daudzveidīgāk, kustīgāk tvert pasākuma gaisotni. Par kustīgumu gādāja arī festivāla programma – otrās dienas izskaņā no Cēsu koncertzāles bija jādodas uz “Fonoklubu”, kur nelielām skatuves telpām raksturīgajā saspiestajā drūzmā klasiskais saplūda ar neakadēmisko – Goran Gora atskaņoja savas dziesmas, ļoti veiksmīgi saspēlējoties ar LNSO stīgu kvartetu, kurā muzicēja Oskars Siliņš, Līga Pētersone, Tatjana Ļebedeva un Jānis Rinkulis.


Goran Gora un LNSO stīgu kvartets

Bet nu par koncertiem, kuru auditorijā varēja veikt nesalīdzināmi brīvākus apgriešanās un virzīšanās manevrus.

Festivāla atklāšanas fanfara bija Gļinkas operas “Ruslans un Ludmila” uvertīra, un tas bija kā kamertonis orķestra teicamajam līmenim visā festivāla garumā. Priecēja tas, ka LNSO sniegums “Vasarnīcas” koncertos atsauca atmiņā iepriekšējā sezonā dzirdētos labākos orķestra koncertus. Kad Gļinka bija izskanējis, pienāca brīdis vakara kulminācijai un augstākajam punktam – tas bija Baibas Skrides spēlētais Bendžamina Britena Vijoļkoncerts. Šī mūzika atradās emociju, plašas muzikālo nianšu amplitūdas un pragmatiski, rūpīgi izstrādātu detaļu ļoti skaistā, smalkā līdzsvara punktā. Tas bija ārkārtīgi kaislīgs koncerts, atskaņots ar ekvilibristisku plastiku un vieglumu. Pēc priekšnesuma tā vien gribējās atstāt koncertzāli un kopā ar Britena mūzikas izraisītajām domām paklejot pa pilsētu.

Savukārt Andra Pogas diriģētā Čaikovska Ceturtā – spoža un ar savām kulminācijas virsotnēm – kā apliecinoša izskaņa, koncerta galotne (tās pašas nedēļas sākumā LNSO ar labiem panākumiem spēlēja to pašu simfoniju Letukē pilsētas pianisma festivālā Francijā).


Uzvedums “Pasaka par Diegabiksi”

Festivāla otrā diena – vairs ne tik debešķīgi līdzsvarota kā Britena koncerts (tādus vis nedzird katru dienu), bet notikumiem krietni daudzveidīga. Diemžēl neredzēju Riharda Zaļupes un Paulas Pļavnieces uzvedumu bērniem “Pasaka par Diegabiksi”, tik manīju, ka mazie pieprasīja Diegabiksi (tieši tā arī teica pie ieejas zālē kāds mazais klausītājs savam pavadonim – gribu Diegabiksi!) ar līdzvērtīgiem apgriezieniem kā pieaugušie vēlāk vakarā skatuves gaismās sagaidīja Vestardu Šimku.

Vestards Šimkus koncerta pirmajā daļā atskaņoja soloprogrammu. Līdzās Mocarta, Šopēna un paša pianista darbiem vislabāk skanēja Skrjabina Valsis la bemol mažorā. Vestarda atonālā Sonāte, kuras sarežģītajā faktūrā dažbrīd varēja saraudzīt interesantus elementus, mani tomēr atstāja neizpratnē kā skaņdarbs kopumā. Šopēns bija apbrīnojami tehnisks (kā jau visa Šimkus programma – es vēl tagad atceros tās pasāžas), tikai varbūt par daudz, tas drīzāk izklausījās pēc Lista. Vakara lielais notikums bija Šostakoviča Klavieru kvintets, kurā ar enerģētiski atspirdzinošu ansambļa spēli un atdeves jaudu pianistam pievienojās Spīķeru kvartets. Klausoties un vērojot mūziķus, radās nojausma, ka minētās kvalitātes zināmā mērā ir kvarteta čellista Ērika Kiršfelda nopelns.

Ja bija tādi klausītāji, kas festivāla trešajā dienā iecerēja pirms “Loengrīna” aiziet paskatīties muzikālās filmas, bet beigās tomēr pārdomāja, man viņu patiesi žēl. Vakars pilnīgi noteikti būtu izvērties iespaidiem krietni piesātinātāks. Ligitas Vidulejas un domubiedru veidotās mūzikas filmas bija viens no festivāla spilgtākajiem brīžiem.

“Saulrietu violetās ērģeles” ar vienu virs otra pārslāņojamies nesteidzīgi portretētām Rīgas celtnēm un egļu mežiem daudzslāņainā montāžā; ik pa brīdim portreta kadrā stāv un sēž Marģeris Zariņš, skan viņa Pirmais ērģeļkoncerts Concerto innocente. Filma “Šekspīra mūzika” veltīta Paula Dambja tāda paša nosaukuma opusam. Viens no maniem festivālā jaunatklātajiem Latvijas mākslas mīluļiem ir operators Vilnis Dumbergs. Viņa kompozīcijas un krāsu izvēle, senlaicīgos tērpos ietērptos mūziķus – dziedātāju Maiju Krīgenu, flautisti Agnesi Ārgali, čellisti Maiju Prēdeli un pianistu Pēteri Plakidi – izvietojot zaļganās vasaras gleznās, vizuāli it kā sabalsojās ar Pītera Grīneveja filmu “Zīmētāja kontrakts”. Un visbeidzot “Disko ēna” – apburoši provokatīva filma (vēlāk uzzināju, ka tā, saprotams, padomju laikā aizliegta). Ne tikai ārēji izaicinoša – galvenais vizuālais izteiksmes materiāls tajā ir laikmetīgā deja. Jāņa Petera (un mazliet arī Viljama Šekspīra) teksti aktiera Jura Strengas neaizmirstamā interpretācijā līdzās Raimonda Paula mūzikai un iekš tās tevi intelektuāli izkaplē un uzrušina, liek kustēties līdzi ritmam, visādos uztveres līmeņos dejot līdzi Strengam, domāt par laikmetu un ritmu. Kad pēc festivāla pastāstīju par redzēto saviem muzikālajiem draugiem, interese par šīm filmām strauji izplatījās. Bet arīdzan informācija, ka tādi filmu seansi vispār bija, acīmredzot dažus no draugiem sasniedza caur manu atstāstu. Tas tiesa, skatītāju zālē nebija daudz, iespējams, šo festivāla aspektu vajadzēja cītīgāk uzsvērt promocijas reklāmās.

Vēl atlicis pastāstīt, kā turpinājās raksta sākumā iesāktais stāsts par “Loengrīnu”. Tiem, kas vēl nav pasūtījuši sev kapakmeņus ar iegravu “Uzticīgs/-a Vāgneram”, sekot līdzi notikumiem palīdzēja pierastais palīgduets – titru mašīna un latviskie parindeņi. Varoņtenors Korbijs Velčs – te nu jāatsaucas uz “Vasarnīcas” grāmatiņā minēto atsauci par trompešspilgto tenoru – tiešām likās kā spoža trompete viesdiriģenta Roberta Trevinjo diriģētajā orķestrī. Liela, stabila zvaigzne, ap kuru tikpat pārliecinoši orbitēja abas burvīgās dāmas – soprāns Magdalēna Anna Hofmane (Elza) un mecosoprāns Tanja Ariane Baumgartnere (Ortrūde). Nenoliedzami – visi trīs dziedātāji ar zvaigžņotu statusu. Bet muzikāli visvairāk uzrunāja Baumgartnere, kaut viņai no visiem dziedoņiem bija vismazāk dziedamā. Un Vāgners nebūtu izskanējis spoži, ja lielisku sniegumu neparādītu orķestra metāla pūtēju grupa.

“LNSO vasarnīca” bija vasarīgi muzikāli svētki, un tikpat svinīgi, kā sākās, tikpat svinīgi tie noslēdzās – ar “Loengrīna” III cēliena ievadu uz bis. Domāju, ka orķestra kolektīvs nevar vēlēties vēl labāku ieskaņu savai jaunajai sezonai. Novēlu Andrim Pogam un LNSO padarīt šo notikumu par ikgadēju tradīciju.

lnso.lv