Foto

Viegli panesamā esības sajūta (māksla, ko paņemt līdzi)

Aurora Rubinshtein
23/11/2011

Man visu laiku prasa: “Kāpēc mūsējie nevar kā igauņi!” “Nu, kas ir, ka mūsējie ir tādi tizleņi, nevis tādi skaistuļi kā lietuvieši!” Un es uzņemos atbildību, pieeju lietai pilnā nopietnībā un meklēju visur kādas dokumentētas liecības, kuras likt pretī, kad man atkal sāks pārmest mūsējo vainas. Staigāju pa ielām, kur miglā asaro bulvāru loks, lasu kļavu lapas, meklēju, kur būs kāds mūsējā skūpsts vai kāds mats, vai kāds cits arguments. Pavisam negaidīti atrodu. Nepavisam ne to, ko meklēju, bet varbūt noderēs. Jāceļ vien augšā un jāņem līdzi. Tas notiek Misiņa bibliotēkā, kur atrodos misijā noskaidrot šo un to par latviešu literatūras potenciālu. Sēžu pie centneru smaga melna koka galda, uz kura uzlikts brangs latviešu literatūras ķieģelis. Šķiet, es arī tā tur palikšu pavisam un apaugšu ar sūnu. Par laimi man iešaujas prātā paprasīt bibliotekārei, lai iedod kādu latviešu dzejoļu krājumiņu. Vismazāko un visvieglāko, kādu vien var atrast. Tie izrādās kāda latviešu puiša dzejoļi, tiešām īsi un viegli. Un vairākos atvērumos kāds (kāda?) ir ielīmējis līmlapiņas rozā lūpiņu formā. Smagnēja atmosfēra, zaļgana vēsturiskā gaisma, 14. gs. apkaltās baznīcgrāmatas un luminiscējoši rozā lūpu kontūras uz mūsējā džeka dzejas lappusēm!

Šis ir stāsts par vieglumu, ar kuru nest mākslas uzdevumu. Pretī Misiņa bibliotēkai galerijā “Birkenfelds” šobrīd viesojas japāņu māksla. Tur var satikt arī japāņu galeristi Noriko Maehara. Man, protams, uzreiz simtiem jautājumu: “Kā jums tur tajā miljonu metropolē, cik jums pavisam Tokijā ir mākslas galeriju, kāda situācija atomstacijās?” Bet Noriko stāsta, ka dzīvo Tokijas nomalē un lielākoties šeit pārstāvētie mākslinieki ir viņas kaimiņi. Izstādītie darbi elpo viegli, dabiski, ar patīkamu naivumu. Piemēram, no koka izgrebti mazi pintiķi ar praktisku nozīmi (“Nihilistiska kaza – vizītkaršu turētāja”, “Poga-lidmašīna”). Koka somiņas, koka zābaks. Tad vēl tādi miniatūri māla keramikas fotoaparāti, kas nāk komplektā ar mazām fotogrāfijām un maziem stāstiņiem uz fotogrāfiju otrās puses. Citi darbi ir zīmējumi uz papīra bez rāmjiem. “Te mākslinieks ir uzgleznojis pialu. No tādas pialas mēs ēdam tikai rīsus. Jo rīsi mums ir ļoti svarīgi!”galeriste stāsta. Jautāju, vai viņa ir redzējusi latviešu mākslu. Esot redzējusi gan, ļoti intensīvas krāsas esot. Nemaz neprasu, ko viņa domā par mūsu smagajiem ozolkoka rāmjiem un saķepinātajiem eļļas tecinājumiem, jo man vēl ir jāuzzina viss par cilvēkiem, kuri mākslu paņem sev līdzi kabatā vai īpašā mākslas somiņā. Vai tur īpašā mākslas kastītē un izstāda tikai tad, kad kāds nāk ciemos.


Ayako Ebata “Small Works” galerijā “Birkenfelds”

Kā jau tas notiek kultūru satikšanās brīdī, mēs salīdzināmies un sacenšamies, tomēr mūsu duelī nav uzvarētāju. Šīs spēles ietvaros vienojamies par to, ka cilvēki ir mazliet apmulsuši un apmaldījušies ceļojumā pa galaktikām. Galeriste rāda avīzi, kurā bijuši iepakoti mākslas darbi. Tur ir nodrukāta smieklīga reklāma padomu grāmatai “How to live in contemporary society”. Skatāmies ©youtube japāņu multfilmas (es viņai parādu arī mūsu Fantodromu) un Sumo cīņas (kur viens no galvenajiem spēkavīriem izrādās igaunis!). Kamēr visa cilvēku pasaule jūk prātā un sašķīst pretrunās, ziņu pārbagātībā, savas pašiznīcināšanās procesa skrupulozā dokumentēšanā, kaut kur satiekas un sacenšas lielais pret mazo, vīrišķais pret sievišķo, lai rezultātā rastos kaut kas naivs un simpātisks, pat mākslā tā notiek


Fragments no avīzes, kurā bija iepakoti uz galeriju “Birkenfelds” atceļojušie darbi. Kompānijas ENIX šefi ar kompjūterspēles “Dragon Quest” varoņiem

Ieeju arī kaimiņgalerijā “Alma”, kur var noskatīties video, līdzīgu kā pirmās ©BASIC valodā programmētās spēlītes. Tas ir Ernesta Kļaviņa mākslas darbs. Saturs spēlei ir šāds: mazs rūķītis cauri gadsimtiem nes svecīti. “Ja rūķītis paklups un svece nodzisīs, dzīvību uz zemes tūlīt pat iznīcinās gamma staru vilnis no tuvākā magnetāra. Rūķītis iet jau vairākus simtus miljonus gadu un vēl nav paklupis, tāpēc iespēja paklupt ir ļoti augsta un aug ar katru sekundi. Iespējams, gamma stari jau tuvojas...”


Fragments no avīzes, kurā bija iepakoti galerijā “Birkenfelds” izstādītie darbi

Izmēģinu nest vieglo mākslas sajūtu no Rūpniecības ielas uz mājām kā mazu svecīti, kuru apdraud gan kvazāri, gan kvarki. Pie reizes atsaucu atmiņā Staņislavska skolas mācību – ko darīt, kad izej uz lielās skatuves un prožektoru gaismas nesaudzībā uzmācas graujoša sajūta, ka visa pasaules uzmanība vērsta uz tevi un tagad tavos pienākumos ietilpst radīt kaut ko milzīgi svarīgu. Visbiežāk tas beidzas ar to, ka izšķīsti pa molekulām un sajaucies ar citām gaisa un gaismas daļiņām, ka nevari vairs atšķirt, kur ir savējais un kur – svešais. Tad vajag sakoncentrēties uz pavisam mazu laukumiņu krūtīs saules pinuma rajonā un atgriezties pie savas trešā plāna lomas, vai nu kas tajā lugā tobrīd tiek spēlēts. Tā kā cilvēkiem patīk pāriet uz simboliem, varbūt var šo iekšējās drošības sajūtu iztēloties kā kaut ko mazu un simpātisku? Ne obligāti rozā lūpiņas (gan rozā, gan bučiņas ir pietiekami aizliegta tēma in the contemporary society). Varbūt kā mazu koka sēni vai smieklīgu bumbuli no kompjūterspēles.