BLOGI  
Anna Novikova. No sērijas “Sala”. www.annanovikova.lv

Jana Kukaine: Laikapstākļi 8

Jana Kukaine
22/11/2011

Kaut kas duļķains un mākoņains. Tā jūtas aukstā ūdenī iegrimuši pirksti vai rudens drēgnumu uzsūkusi vilna. Taisni tāda ir FK gadagrāmata, kurai, kā ievadā raksta Arnis Balčus, jāiezīmē dominējošie virzieni Latvijas dokumentālajā fotogrāfijā.

Apskatot izdevumu, man (un ne tikai man) gan radās šaubas, ciktāl iekļautās tendences patiešām ir dominējošas, lai arī tas būtu mazāk svarīgi (esmu ar mieru skatīties arī to, kas nemaz nedominē). Kas likās interesantāks – tā ir nestandarta dokumentālās fotogrāfijas izpratne (arī te neesmu vienīgā, kuru tā ieintriģējusi, jo līdzīgu neizpratni var atrast arī dažos FK portāla komentāros, kā arī to pauduši vairāki cilvēki, ar kuriem esmu par to runājusi).

Sergeja Kruka ievadā vēl atrodam tradicionālo izpratni, proti, ka dokumentālai fotogrāfijai vajag “kalpot par liecību”, kas tai piešķir tādu kā morālu funkciju, jo liecības parasti saistās ar tiesāšanos. (Tas, ka šo “liecību” objektivitātei sen vairs neviens netic, ir cits stāsts.) Savukārt Balčus sniegtais paskaidrojums ir krietni pretrunīgāks: fotogrāfijai, tostarp arī dokumentālajai, jāpalīdz “apzināties sevi un pasauli mums apkārt”, un te būtu jādomā, kas no tā izriet un kādā veidā šāda “palīdzēšana” varētu izpausties. Katrā ziņā – ož bezmaz pēc psiholoģijas. 

Tālāk esmu apkopojusi vairākas iezīmes, kas gadagrāmatas tekstos parādās kā konkrētām fotogrāfijām būtiskas. Tas ļauj nonākt pie pašas dokumentālās fotogrāfijas definīcijas. Autorus, par kuru darbiem ir izteikti konkrētie vērtējumi, šeit neminēšu, jo tas saraibinātu tekstu, bet citātus ikviens var atrast bez grūtībām.

Tātad, dokumentālā fotogrāfija ir tā, kas “parāda vērtīgo”, ir “prāta uzdevums ieraudzīt pilnību”, bet arī “nevienam nevajadzīgi atkritumi”, tā “pievērš uzmanību lietām, kas citkārt ar neapbruņotu aci nebūtu pamanītas” un “manifestē paša fotogrāfa attieksmi”, to raksturo “izteikti subjektīva pieeja” un, galu galā, ja arī tā “sliecas uz dokumentālās fotogrāfijas un reportāžas pusi”, tad tomēr “neiekļaujas šajos rāmjos”. Šī pēdējā iezīme, lai cik absurda, šķiet vienlaikus arī vispatiesākā: dokumentālā fotogrāfija nav tas, kas tā ir. Bet kad tad tā ir?

Iespējams, der atcerēties žanra vēsturiskās attīstības nosacījumus: sākotnēji dokumentālā fotogrāfijas valdzinājums slēpās sabiedrības zemāko slāņu portretēšanā, ko varēja izbaudīt salīdzinoši labi situētie fotogrāfi. Šo darbu mērķis bija ziņkārība, filantropija, socioloģija, kārtības nodrošināšana un kontrole pār nabadzīgākajiem iedzīvotājiem. No šāda viedokļa raugoties, FK izveidotā atlase jau šķiet pieņemamāka, vismaz daļēji. Patiesi, vai tad ārzemju fotogrāfi šurp nebrauc, ziņkārības urdīti? Vai lomu spēļu dalībnieku fotogrāfijas nevarētu uztvert kā socioloģisku pētījumu?

Lai arī šāda dokumentālās fotogrāfijas izpratne pieder pagātnei, un, kā 90. gadu beigās atzina amerikāņu māksliniece Marta Roslere (Martha Rosler), patlaban dokumentēšanas  uzdevums ir iet roku rokā ar radikālu sociālu aktīvismu, kas vēršas pret dažādām netaisnības izpausmēm, Arnis Balčus taču raksta par šī žanra renesansi, kas piedzīvota tikai pēdējos pāris gados. Kāpēc tad to nevarētu traktēt arī šādi? Varētu.

Tomēr arī tas īsti neko neatrisina, un vislielākās rūpes sagādā Annas Novikovas acīmredzami poētiskā sērija “Sala”. Kā varam lasīt fotogrāfes mājaslapā, projekts tapis mācību ietvaros, un darba uzdevums bijis “fotogrāfija kā alegorija”. Un šeit, grozi kā gribi, bet mest alegoriju pār vienu kārti ar dokumentu nav diez cik pateicīgs darbiņš. Turklāt nav jābūt īpaši vērīgam, lai pamanītu, kādā mērā atšķiras darbu vizuālās kvalitātes digitālajā un drukātajā versijā, kur radīti pilnīgi citi “laikapstākļi”, FK versijā – duļķaini un mākoņaini.  

Cik sveši šie apzīmējumi ir Annas Novikovas darbiem, tik nepiemērota šķiet “dokumentālās fotogrāfijas” birka visam FK izdevumam. Un zīmīgi, ka attiecībā uz gadagrāmatas sastādītāja nodomiem tādējādi varam izteikt to pašu laika prognozi.  

Santa Muižniece - 23.11.2011 11:46
un piekrītu Bērziņam par medaļu. tikai atkal žēl latviešu, kas atļaujas izteikt komentārus tikai tad, ja kaut kas nepatīk!!! nevis pielikt 5 komentārus, cik labs raksts, kādu te nav mazums! =))))
Santa Muižniece - 23.11.2011 11:45
maz saprotu no fotogrāfija, lai iesaistītos diskusijā, taču vēlos pievērst citu komentētāju uzmanību, ka šis taču ir blogs, nevis recenzija. un, cik esmu te lasījusi blogus, tā ir vieta, kur neviens vien autors ampelējas vai pauž klaji subjektīvu viedokli. un tas taču blogiem piederas! =)))) ja ko tādu sāktu darīt recenziju sadaļā vai pie teorijas rakstiem, tad varētu satraukties. kas vainas dažādiem viedokļiem? vai nav jau "novecojusi" lieta kasīties par vienu vislabāko viedokli? ...... =)
Bronislavs Bērziņš - 23.11.2011 11:42
Raksta autore, acīmredzot, ir stipri aizkavējusies savās zināšanās par dokumentālās fotogrāfijas attīstību mūsdienās. Paši Kukaines argumenti ir duļķaini (lai neteiktu, atgādina šauru skatījumu uz lietām) un jāsecina, ka šeit laikam pašai autorei rakstīšanas brīdī netrāpījās labvēlīga laika prognoze. Katrā ziņā medaļa Artteritory par pirmo rakstu šajā portālā, kur ir tik daudz komentāru!
Iveta Vaivode - 23.11.2011 11:37
Atzīšos arī mani nedaudz samulsināja FK komentāriem pielīdzināms raksts visnotaļ citādi saturiski vērtīgā arteritory.com. Arī Rosleres citētais par to, kas ir dokumentēšanas uzdevums "patlaban" ir vairāk kā 10 gadus vecs un diezgan apšaubāms. Savukārt runājot par dokumentalitātes kritērijiem, tie ir stipri vien mainījušies , atļaušos minēt - pēdējo 50gadu laikā. Un, lai arī Anna savu darbu tēlaini definē kā alegoriju, arī es to pieskaitītu dokumentālās fotogrāfijas tradīcijai.
ieva raudsepa - 23.11.2011 10:27
bet kādi tad ir tie jūsu dokumentatlitātes vērtēšanas kritēriji? ka dokumentālajai fotogrāfijai jābūt sociāli aktīvai, jo tā tas ir bijis vēsturiski un tā ir teikusi marta roslere? vēl arī tai jābūt filantropiskai- arguments, ko es īsti neizprotu, jo fotografijas mērķis nav labdarība. un lai gan vēl joprojām pastāv arī humānistiskie fotogrāfi (mums pašiem ir arī spēcīgi paraugi kā, piemēram, inta ruka), tas nevar būt kā kritērijs tam, cik dokumentāla ir vai nav fotogrāfija.
domāju, ka lieki vēl piebilst, ka jūsu minētā "kontrole pār nabadzīgākajiem iedzīvotājiem" ir ārkārtīgi mulsinoša. protams, ka fotogrāfs pats izlemj, kā viņš savus varoņus attēlos, bet tas, ka viņam piemistu kontrole pār viņiem, ir pilnīgi nepamatots un absurds spriedums.

līdz galam arī nesaprotu, kādēļ jūs uzsverat, ka "katrai premisai ir savi secinājumi", jo parasti no šādas situācijas vajadzētu izvairīties tā kā pēc definīcijas secinājumi izriet NO premisām. tātad vajadzētu būt tieši otrādāk, ka katram secinājumam ir savas premisas, kas to pamato.

līdz ar to šīs jūsu iepriekš pieminētās premisas, kurām vajadzētu novest pie slēdziena, ka FK gadagrāmata nespēj ne definēt, kas ir dokumentālā fotogrāfija, ne arī to veiksmīgi atrādīt, nav pietiekami spēcīgas, lai rastos kādi īpaši interesanti secinājumi, tātad galu galā slēdziens arī ir diezgan nepārliecinošs. jūs vienkārši liekat noprast, ka jūsu viedoklis pilnībā sakrīt ar tiem jūsu iepriekšminētajiem FK komentētājiem, ka dokumentālajai fotogrāfijai vajadzētu ievērot visus tās vēsturiskos kanonus, lai mēs vieglāk spētu novilkt šīs robežas starp "labi" un "slikti. bet līdz galam savu nostāju nespējat pamatot, to darat pavirši. kritizējat nevīžīgu terminoloģiju un jēdzienu izmantošanu, bet pati apgalvojat tādas slidenas lietas kā fotogrāfijas "kārtības nodrošināšana un kontrole pār nabadzīgākajiem iedzīvotājiem".

šāda attieksme, manuprāt, ir bīstama jo ir vāji pamatota un veicina stagnāciju mākslās nevis attīsta to.

pēdējā piebilde ir atkal jau par to alegoriju dokumentālajā fotogrāfijā, kas, manuprāt, ir bijusi diezgan vēsturiska parādība. ja neapšaubat tādus autorus kā robert frank, henri cartier bresson, utt., piemēram -
http://theartblog.org/blog/wp-content/uploaded/2855-061.jpg
piekritīsiet, ka šī frenka fotogrāfija ir pietiekami alegoriska, ne?
Jana Kukaine - 23.11.2011 00:25
Interesanti vērot, kā teksts sāk dzīvot pats un kā to izlasa citi. Ir taču acīmredzams, ka normatīvā mākslas definīcija ir zaudējusi gan leģitimitāti, gan aktualitāti. Jautājumu par mākslas un fotogrāfijas vērtēšanas kritērijiem gan vēl neviens nav atcēlis, dokumentalitātes piesaukšana jau nozīmē vienu noteiktu kritēriju paveidu, savukārt katrai premisai ir savi secinājumi, patīk tie vai nē.
ieva raudsepa - 22.11.2011 22:40
viedokļi, protams, var būt un ir tikai labi, ja tie ir dažādi. bet, lasot rakstu autore mani nemaz nepārliecināja un ticu, ka daudzus, kuri interesējas par fotogrāfiju arī ne!
varu tikai pievienoties ivetai par to, ka vilkt robežas, kur sākas un beidzas dokumentalitāte ir muļķīgi, jo, ja to uzskata par sava veida "objektīvo fotogrāfiju", tas ir ārkārīgi nepamatots spriedums. neskaidrs man paliek arī tas, kādēļ ir dokumentālās fotogrāfijas uzdevumam būtu jābūt cieši saistītam ar sociālām tēmām. es uzskatu, ka ar "sociālām eksotikām" ir viegli manipulēt un spekulēt ar skatītāju, tādēļ, manuprāt, interesanti ir daudzi autori, kas cenšas no tā distancēties.

biju tiešām vīlusies rakstā un man daudz vairāk par alegorijām dokumentālajā fotogrāfijā "sagādā rūpes", ka izpratne par tām acīmredzot ir tik ļoti duļķaina, un uzdrīkstēšos arī teikt - aprobežota.
Iveta Vaivode - 22.11.2011 11:44
Es gan gribētu ticēt, ka tēmas par to , kas ir un kas nav fotogrāfija, dokumentālā fotogrāvija vai māksla sen jau būtu zaudējušas aktualitāti. Nesen izlasīju Foam magazine burvīgu interviju starp A. Schuman un C. Cotton, kas ieskicē fotogrāfijas attīstības tendences patlaban.http://www.seesawmagazine.com/whatsnextpages/whatsnext.html