BLOGI  
Anna Novikova. No sērijas “Sala”. www.annanovikova.lv

Jana Kukaine: Laikapstākļi 8

Jana Kukaine
22/11/2011

Kaut kas duļķains un mākoņains. Tā jūtas aukstā ūdenī iegrimuši pirksti vai rudens drēgnumu uzsūkusi vilna. Taisni tāda ir FK gadagrāmata, kurai, kā ievadā raksta Arnis Balčus, jāiezīmē dominējošie virzieni Latvijas dokumentālajā fotogrāfijā.

Apskatot izdevumu, man (un ne tikai man) gan radās šaubas, ciktāl iekļautās tendences patiešām ir dominējošas, lai arī tas būtu mazāk svarīgi (esmu ar mieru skatīties arī to, kas nemaz nedominē). Kas likās interesantāks – tā ir nestandarta dokumentālās fotogrāfijas izpratne (arī te neesmu vienīgā, kuru tā ieintriģējusi, jo līdzīgu neizpratni var atrast arī dažos FK portāla komentāros, kā arī to pauduši vairāki cilvēki, ar kuriem esmu par to runājusi).

Sergeja Kruka ievadā vēl atrodam tradicionālo izpratni, proti, ka dokumentālai fotogrāfijai vajag “kalpot par liecību”, kas tai piešķir tādu kā morālu funkciju, jo liecības parasti saistās ar tiesāšanos. (Tas, ka šo “liecību” objektivitātei sen vairs neviens netic, ir cits stāsts.) Savukārt Balčus sniegtais paskaidrojums ir krietni pretrunīgāks: fotogrāfijai, tostarp arī dokumentālajai, jāpalīdz “apzināties sevi un pasauli mums apkārt”, un te būtu jādomā, kas no tā izriet un kādā veidā šāda “palīdzēšana” varētu izpausties. Katrā ziņā – ož bezmaz pēc psiholoģijas. 

Tālāk esmu apkopojusi vairākas iezīmes, kas gadagrāmatas tekstos parādās kā konkrētām fotogrāfijām būtiskas. Tas ļauj nonākt pie pašas dokumentālās fotogrāfijas definīcijas. Autorus, par kuru darbiem ir izteikti konkrētie vērtējumi, šeit neminēšu, jo tas saraibinātu tekstu, bet citātus ikviens var atrast bez grūtībām.

Tātad, dokumentālā fotogrāfija ir tā, kas “parāda vērtīgo”, ir “prāta uzdevums ieraudzīt pilnību”, bet arī “nevienam nevajadzīgi atkritumi”, tā “pievērš uzmanību lietām, kas citkārt ar neapbruņotu aci nebūtu pamanītas” un “manifestē paša fotogrāfa attieksmi”, to raksturo “izteikti subjektīva pieeja” un, galu galā, ja arī tā “sliecas uz dokumentālās fotogrāfijas un reportāžas pusi”, tad tomēr “neiekļaujas šajos rāmjos”. Šī pēdējā iezīme, lai cik absurda, šķiet vienlaikus arī vispatiesākā: dokumentālā fotogrāfija nav tas, kas tā ir. Bet kad tad tā ir?

Iespējams, der atcerēties žanra vēsturiskās attīstības nosacījumus: sākotnēji dokumentālā fotogrāfijas valdzinājums slēpās sabiedrības zemāko slāņu portretēšanā, ko varēja izbaudīt salīdzinoši labi situētie fotogrāfi. Šo darbu mērķis bija ziņkārība, filantropija, socioloģija, kārtības nodrošināšana un kontrole pār nabadzīgākajiem iedzīvotājiem. No šāda viedokļa raugoties, FK izveidotā atlase jau šķiet pieņemamāka, vismaz daļēji. Patiesi, vai tad ārzemju fotogrāfi šurp nebrauc, ziņkārības urdīti? Vai lomu spēļu dalībnieku fotogrāfijas nevarētu uztvert kā socioloģisku pētījumu?

Lai arī šāda dokumentālās fotogrāfijas izpratne pieder pagātnei, un, kā 90. gadu beigās atzina amerikāņu māksliniece Marta Roslere (Martha Rosler), patlaban dokumentēšanas  uzdevums ir iet roku rokā ar radikālu sociālu aktīvismu, kas vēršas pret dažādām netaisnības izpausmēm, Arnis Balčus taču raksta par šī žanra renesansi, kas piedzīvota tikai pēdējos pāris gados. Kāpēc tad to nevarētu traktēt arī šādi? Varētu.

Tomēr arī tas īsti neko neatrisina, un vislielākās rūpes sagādā Annas Novikovas acīmredzami poētiskā sērija “Sala”. Kā varam lasīt fotogrāfes mājaslapā, projekts tapis mācību ietvaros, un darba uzdevums bijis “fotogrāfija kā alegorija”. Un šeit, grozi kā gribi, bet mest alegoriju pār vienu kārti ar dokumentu nav diez cik pateicīgs darbiņš. Turklāt nav jābūt īpaši vērīgam, lai pamanītu, kādā mērā atšķiras darbu vizuālās kvalitātes digitālajā un drukātajā versijā, kur radīti pilnīgi citi “laikapstākļi”, FK versijā – duļķaini un mākoņaini.  

Cik sveši šie apzīmējumi ir Annas Novikovas darbiem, tik nepiemērota šķiet “dokumentālās fotogrāfijas” birka visam FK izdevumam. Un zīmīgi, ka attiecībā uz gadagrāmatas sastādītāja nodomiem tādējādi varam izteikt to pašu laika prognozi.