BLOGI  
Kaspars Znotiņš kā Ziedonis. Foto: Agnese Zeltiņa, ar fotogrāfes īpašu atļauju

Sliekas divi gali 2

Toms Treibergs, kino un teātra kritiķis
21/11/2011

Pagājušajā trešdienā jau otro reizi bija izdevība pabūt radošo prezentāciju vakarā “Kompass”, kurš notika mākslas centra “Totaldobže” telpās “VEF” teritorijā. Tajā ar jau paveikto un nākotnes iecerēm dalījās vizuālās mākslas un literatūras pārstāvji, kurus pieaicinātie jomas eksperti atzinuši par šobrīd aktuāliem un vienlaikus svaigiem.

Noslēguma diskusijā, kurā mākslinieki sarunājās ar publiku ne vien par savu tematisko iešaurinājumu, bet par kultūras ainu vispār, centra vadītājs Kaspars Lielgalvis uzdeva jautājumu: “Vai jums ir svarīgi būt tieši latviešu māksliniekam?” Paskaudru atbildi deva Kaspars Groševs, kuru jau vairākus gadus nomācot ārzemju kuratoru izturēšanās dažādās starptautiskajās grupu izstādēs: “Tas, ka esmu no Latvijas, tiek pasniegts kā mana centrālā, paskaidrojošā iezīme. Acīmredzot, postpadomju telpa daudziem vēl arvien ir eksotika, un tā nu tas, ka nāku tieši no turienes, tiek padarīts par manu “trumpi”.” Eva Vēvere atbildēja, ka viņai nacionālās identitātes izpratne esot “substances līmenī, nevis tā, ka ar to dzīvotu un par to īpaši piedomātu”.

Arī mani “nacionālais jautājums” piemeklē galvenokārt svētku dienās un tamlīdzīgi. Vakar, Baltijas teātru skates ietvaros, beidzot noskatījos JRT “Ziedoni un visumu”. Pārlieku sadrumstalotajā, bet ar izciliem aktierdarbiem bagātajā vēstījumā ik pa brīdim ieskanējās prātojumi par nacionālo identitāti. Imantam Ziedonim raksturīgajā manierē, kuru man gribētos dēvēt par “atpakaļejošo izteiksmību”, kas nozīmē, ka tēli un paskaidrotāji domas izteikšanai ir vienkāršas reālijas, tomēr to klātbūtne konkrētajā brīdī ir tik ļoti neparasta un īpatnēja, ka sākotnējā semiotiskā skaidrība sāk kāpties atpakaļ un vārdu nozīme neatgriezeniski pārmainās. Uz ko tieši, nevar pateikt, jo tā jau ir metaliteratūra. Tātad, par nacionālo identitāti. Kaspara Znotiņa Ziedonis stāsta anekdoti par slieku, kura pēc lietus izlien no zemes un ierauga vēl vienu slieku. “Kas tu esi?” viņa jautā. Otra atbild: “Nu kā, es taču esmu tavs astes gals!”. Autors (ar aktiera starpniecību) mudina latviešus būt kā šīm sliekām, allaž atrast jaunus savas astes galus. “Jo labāk tu zināsi pasauli, jo stiprāka būs tava nacionālā identitāte. Rocieties kā tās sliekas, bāzieties visos caurumos – tur, tur un te! Pētiet un meklējiet, lai varētu pienācīgi atgriezties un saprast, kas esat,” lēnajā, bet asi decentajā tonī stāsta kalsnais tēls bītlenē, velvetenēs un kediņās, ar sirmo matu kūli kā nobeiguma akcentu.

Interesanta doma: sākt no ārpuses, lai atrastu sevi. Parasti jau cilvēkam patīk sākt tieši ar sevi, lai pēc tam izietu uz ārpusi. Daudzi jo daudzi latvieši šobrīd ir šādā ārpusē (strādājot Īrijā, Anglijā, Norvēģijā un citur). No tā, cik redzēts dokumentālajā kino vai dzirdēts vidusskolas salidojumā pie šņabja glāzes, nerodas iespaids, ka notiks “atgriešanās” un “saprašana, kas esam”. Kaut gan arī vienam poļu veikalam Jorkšīrā, kurā var nopirkt “Laimas” konfektes un “Spilvas” tomātu mērci, ir nozīme, lai sāktu likt diezgan sarežģīto identitātes puzli. Ir jau latviešu kori, ir baznīcu draudzes, interešu klubi un citi palīgi, lai savai izkaisītībai varētu pievienot kaut nelielu piesaistījuma iespēju.

Es, piemēram, vairs nevaru padziedāt valsts himnu. Kājās, protams, stāvu, bet nedziedu. Vārdi nenāk pār lūpām. Kaut kāda bremze. Ar draugiem bijām Ādažu jaunajā Kultūras centrā uz svētku koncertu. To vadīja Normunds Rutulis. Viņš stāvēja skatuves vidū, svinīgs bezgala, un dziedāja himnu, vēlīgi skatīdamies publikā. Bet es – ne un ne. Agrāk dziedāju pilnu krūti, šķiet, pat pārmetoši lūrēju uz tiem, kuri nedziedāja. Un tagad pats attopos starp viņiem. Ko tas varētu nozīmēt? Ka mani sagūstījusi kosmopolītisma ēna, ka manu uztveri notrulinājis konstants indie un postroks mana pleijera austiņās?

Varbūt, ka par savu nacionālo identitāti nevajag domāt. Tajā vienkārši ir jādzīvo – vai pat jābauda. Tomēr no kurienes ir tā neizpildītā mājasdarba sajūta, kura sāk mani tirdīt tādos brīžos, kuros kādam jautā “Vai tev ir svarīgi būt tieši latviešu māksliniekam?”... Vai tā ir apjausma zemapziņā, kura zina, ka es nekad nespēšu būt īsts latvietis līdz galam, jo es nepienācīgi daudz mīlu citu kultūru sniegtos labumus? Un kur, galu galā, slēpjas “īstā latvieša” arhetips? Tērbatas universitātē, pie kopmītņu durvīm, uz mazas papīra lapiņas? 

Mans sliekas galvgalis reiz ierakās astoņdesmito gadu beigu zemē, kuru pieskandināja “Pērkons” un Ingus Baušķenieks; gar kuru stāvēja buldozeru un traktoru rindas ar vadītājiem, kuri bija pārdzērušies buljonu un atēdušies kotletes, sargādami Rīgu no omoniešiem; kurā Vinnijs tekalēja rokrokā ar Snifu un Bokas jaunkundzi. Otrs gals ir iznācis ārā šeit – pie sociālajiem portāliem, kuri ir iezīdušies manā plaukstā un traucē klausīties lekcijas; kur tas, ko agrāk mani vecāki pelnīja divas nedēļas, aiziet vienā naktī; kur vakar Čikāgā iznācis meiteņu grupas albums ir manā pleijerī jau šodien.

Laikam tā ir mana latvietība: vide, kura veido mani, un kuru cenšos veidot arī es. Pagaidām gan viņa ir pārliecinošā vadībā, bet arī man vēl ir dažas viltības.  

Arhīvā lasi:
14/11/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Dīvaiņu klubiņš
07/11/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Dzīves elegance
31/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Kā pārstāt sapņot?
24/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Piesaulītē
16/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Liekvārdības gūstā
10/10/2011 - Blogi :: Toms Treibergs – Cik svarīgs ir konteksts? 

aurora rubinshtein - 21.11.2011 17:14
Sveiks, Tom! Izlasi Kultūras ministrijas papīru, kas saucas "Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes" http://www.km.gov.lv/lv/ministrija/integracijas_pamatnostadnes.html
mara jenuufa - 21.11.2011 14:12
raudamis raudamis šis vakariņis - šis tematiņis