BLOGI  
Fragments no krievu mākslinieka Dimas Kavko darba, kas veltīts Aurorai

Aurora Rubinshtein: Pirmais, možumam 1

Aurora Rubinshtein
17/11/2011

Saņemts uzaicinājums kļūt par kāda pasākuma oficiālo blogeri? (Tā patiešām var gadīties!) Nezini, ko darīt? Nieki! Te būs instrukcija. Viss pēc pieredzes uz savas ādas, tā ka ticamības līmenis ir ļoti augsts. 

#1 Sākumā, protams, ir jāpriecājas, jāsasit plaukstas, jāzvana radiem utt. Jo tas tiešām ir fantastiski un, galvenais, tik demokrātiski, šai brīdī drīksti pat izsaukties “Cik mūsu valsts ir demokrātiska!”, lai pasvītrotu ar sarkanbaltsarkanu svītru to, ka pat wannabe mājsaimnieces drīkst rakstīt par augstajām mākslām. Cik gan plašs tēmu loks uzreiz paveras! Teorija, prakse, dzīvesstils, atklāšanas, sadaļa “Actiņa”. Raksti tik! Un visas cerības dienās kļūt par grezno blogeri, kas izrotās jebkuru smalko aprindu apskata lapu. 

Un šajā brīdī nenovēršami iestājas punkts #2, kad ir jāsāk raudāt. Jāatliek visi citi darbi un jānosēžas raudāt. Jo, savu tēmu saviļņots un visdaiļāko mākslu iedvesmots, pēkšņi ieraugi, ka būs jāsarūmējas šitik šaurā lodziņā, kautrīgi jāpiespiežas pie pašas kreisās malas, kamēr visu pārējo toni diktēs modīgi lillīga krāsa. Tāds teksta savaldīšanas paņēmiens jaunajam autoram var būt vēl trakāks par pašcenzūru. Vienīgo mierinājumu rodi bildēs no portāla atklāšanas, kur pat visi baņķieri ir iespiesti tieši tikpat šaurā slejas šahtā. Tad jau tā patiešām nav sazvērestība tikai pret blogeriem. 

#3 Trešais punkts plāniņā saucas “Mobilizācija”. Pēc smiekliem un asarām laiks izkustēties. Jo būt par blogeru vis nav kaut kādas mākoņu aitas skaitīt. Jābūt visur, jāiet uz visurieni, jāpērk visādi gadžeti, lai nodrošinātu komunikāciju un ielādēšanu, jābūt aktīvam, reizēm – pat ļoti aktīvam, sevišķi tai momentā, kad patiešām notiek kāds pasākums. Parasti ir tā, ka pa priekšu bruņutransportos brauc oficiālie kritiķi un nopakaļus skrien blogeri ar tamburīniem. Viņu uzdevums ir iztulkot kritiķu teikto tautas valodā, bet reizēm vienkārši ātri skriet. Šā vai tā – jābūt formā! Jāiet uz visām pieņemšanām ar skābo vīniņu, pat jālasa avīzes.

#4 Pēc pāris avīžu izlasīšanas blogerim uzmāksies šaubas. Ko gan jaunu var pateikt pūlim, kas vienmēr izslāpis pēc refreša? Līdz galam neko kārtīgi nevar izlasīt, bet visu laiku spiež “refresh” un gaida arvien jaunus jokus. Vienreiz pūlis sevi piebeigs kā tās laboratoriju peles, kuru centrālo nervu sistēmu pieslēdza pie baudas vadiem un ķepas piesēja pie pedāļiem, ar kuru viņas var pašas to baudu regulēt. Protams, visas ātri aizgāja bojā. Tāpēc jāraksta īsi! Cik iespējams, īsi!

#5 Visi blogeru ieraksti patiesībā pilda tādu pašu uzdevumu kā indiāņu nolauztie zariņi un oļu čupiņas noteiktās vietās – iezīmēt teritoriju. Es te biju, mēs te bijām, skābo vīniņu dzērām, un vai TU te biji? Kāpēc nebiji? Šie ieraksti ir mazie piemineklīši, mazās kniepadatas kartē, āfrikāņu tirgotie atslēgpiekariņu Eifeļtornīši, ledusskapja magnētiņi, nekas vairāk. Ļaunākais ir tas (un blogeri to reti kad apzinās), ka tajā brīdī, kad šādā ziņu lentā ieraksti pārliecības formā “Bija tā”, tad tai pašā brīdī veic nežēlīgu nodevības aktu pret šo notikumu. Piesit ar naglām vienu no neskaitāmiem Radošā Haosa interpretācijas variantiem, paliek vien momentuzņēmums, par kuru nāksies vēl atbildēt.

#6 Bet, protams, var visu šo noliegt, likt aizmirst un paziņot, ka vienīgā skaidrā patiesība ir tāda, ka Interneta dienasgrāmata ir bezgalīga, līgana upe, kurā (un tikai kurā) var nomazgāt dienu putas. Tāda bezgalīga čūska, kas lien un lien, un vēlreiz bezgalīga upe, kurā vari mēģināt nomazgāt savu kaunu par to, ka esi blogeris un skrien kādam no muguras ar aifonu un tamburīnu.

Upe tātad. Gandrīz kā Svētā Ganga. Emocionāli par nebūtisko. Pašķaidītas mākslas ziņas. Ideālais materiālisms. Neirolingvistiskā programmēšana. Citas PR konstrukcijas. Aurora Rubinshtein izgaismo jaunu teritoriju. Turpmāk vēl.

Kustīgās ilustrācijas “best of logo” ir veidojis viens no Krievijas lietišķās grafikas meistariem Dima Kavko. Dima piedalās mākslas izstādēs un ir autors neskaitāmām ilustrācijām laikrakstiem Bolshoj Gorod un Moskovskie Novosti, pasākumu plakātiem, komerciāliem un mākslas logotipiem u.c. Speciāli Aurorai Rubinshtein Dima izveidoja “best of vizītkarti” vēsturiskajā trash stilā. Dima pats uzskata, ka dizainā galvenais ir MOŽUMS un inženierija.

Dima Kavko: “Man arvien mazāk gribas taisīt dizainu. Man arvien mazāk interesē uzdevumi, ko dizains pats sev uzstāda. Es tiecos domāt, ka dizains var būt interesants tikai tad, ja virsroku ņem tā pragmatiskā vai funkcionālā daļa. Tad, kad dizainers lielāko daļu pavada projektējot, un pavisam īsu brīdi pievēršas estētikai. Bet jo vairāk dizainers kļūst par mākslinieku, jo vairāk profesijas rāmji iegrožo.”

Citi Dimas Kavko dizaina darbi: www.kavko.com

Aurora Rubinshtein ir daudzfunkcionāls, postmoderns un fiktīvs medijs un selektors. Mākslas, modes, skatuves un literatūras krustceļā satiekas masu publicistika. Ar saviem garajiem, pārmērā dramatizētajiem, diezgan dekoratīvajiem un ne vienmēr līdz galam novestajiem tekstiem Aurora Rubinshtein veic sava veida sociālo eksperimentu, analizē nevis kultūras parādības, bet visparastāko pilsētas iedzīvotāju ikdienu – nedienas ar e-taloniem, preču izkārtojumu veikalos, “jaunos stilīgos” – un mēģina to sasaistīt ar novērojumiem mākslinieciski konstruētajā realitātē: gleznu izstādēs, izrādēs, citu paustajos viedokļos, bohēmā. Apvienojot abas realitātes, secinājumi var būt visdažādākie.

Jana Kukaine - 24.11.2011 00:11
Forši, tikai acis nogura.