BLOGI  
Andrejs Jarovojs “Āda”. Foto: Valdis Jansons

Marta Krivade: Pieci lieki kilogrami 0

Marta Krivade
16/11/2011 

Viņa: - Man ir lieki pieci kilo
Viņš: - Ko var ņemties

Izrāde “Āda” Ģertrūdes ielas teātrī
Režisors: Andrejs Jarovojs
Teksta autore: Inga Gaile
Aktieri: Ivars Krasts, Anta Aizupe
Izrādes māksliniece: Ieva Veita

Ādams un Ieva atrod sevi viens otra acīs, un uz brīdi pilsētas dzīvoklī sazaļo zāle un krūmi. Viņiem nav vajadzīga nošķirta miesa un gars, tas ir viens uz abiem. Tad Viņš vienu vakaru atnāk tā pavēlāk, piedzēries, gaisā stiepjas Lilitas vai Lillijas vai Kādasnutur ēna un nabaga Ieva pazaudē identitāti, ko Ādams tikai uz pāris stundām aiznesis līdzi uz bāru.

Ieva kādu brīdi pasēž kā Van Goga “Bēdās”. Ne jau plika. Pozā tādā. Jo iekšas tukšas, ir tikai āda.


Vincents Van Gogs “Bēdas”. 1882

Bet tad ceļas un izmisīgi meklē iekšas. Spoguļojas tā kuce citu acīs, pārguļ ar Ularu un izdomā sevi “attīstīt un pierādīt kā sievieti”, kā arī visu dzīvē nokārtot savā un Ādama vietā. “Nokārtot dzīvi” – sievietei visbiežāk šķiet, ka tas nozīmē kļūt skaistākai, tikt pie naudas un pēc iespējas lielāka vīriešu apbrīna. “Bet es iešu un ņemšu. Tā vēl nav bijis nekad,” Ieva saka. Viņa kļūst arvien histēriskāka, jo Ādams, idiots, nemaz nenovērtē viņas jauno identitāti. Viņš vairs nesaka visas tās jaukās lietas par mūžīgi, vienīgā un vismīļākā. Tomēr Ādamu nepamet, jo kaut kur atmiņās atstarojas zaļie krūmi betona dzīvoklī, viena miesa un gars, un tas, kā Viņš Viņai deva vārdu Ieva. Un Ieva tur Ādamu vienā ādas ļerpatā, kas ar trulu atsitienu plīst arvien sāpīgāk un kļūst arvien garāka un plānāka.


Andrejs Jarovojs “Āda”. Foto: Valdis Jansons

Tikmēr Ādams klusē un skatās, un jo vairāk redz, jo vairāk klusē. Viņš ir gatavs visus tos viņas prinčus un pimpjus nošaut, nožņaugt kailām rokām (saprotams, joprojām klusībā). Bet kam tad tas vajadzīgs un ko tas mainīs. Ādams kļūst arvien privātīpašnieciskāks, jo Ieva uzvedas kā dura, kaut kā viss iet šķērsām, un viss, kas ir viņa spēkos – dažreiz fiziski turēt ciet. Bet Ievu nepamet, jo vairāk par realitāti atceras laiku, kad Ieva tikai ieelpoja un izelpoja un viņai pietika ar viņa kreklu, nevis ākstījās ar pieciem liekiem kilogramiem un augstpapēdenēm. Un tur viņu vienā ādas ļerpatā, kas ar trulu atsitienu plīst arvien sāpīgāk un kļūst arvien garāka un plānāka.

Lugas beigās neviens nevienu neviena dēļ nenogalina. Nav nekāds Šekspīrs. Ādami vienkārši paliek resni, izkopj mūsdienu must have īpašību – asprātīgo cinismu, un dzer. Savukārt Ievas met mieru identitātes meklēšanai un vienkārši apprecas ar kādu, kam nav nekas pret bērniem vai vismaz ir nauda. Visi kopā apgalvo, ka jūtas apmierināti ar dzīvi.

Tā, lūk, notiek, ja cilvēks visupirms sevī cenšas atklāt vīrieti vai sievieti, nevis cilvēku, un man paliek nelaba dūša, jo zinu, ka pati esmu par to savulaik šaubījusies. Tad man atraksta draudzene un pasaka priekšā nākamo teikumu: “[..] tomēr, kā teica Šopenhauers – pārvarēt dzimumu un pēc tam mierīgi vadīt savas dienas, tas mazliet līdzinās pakaramo mieram skapī.”

Lūdzu, lai neviens te neapvainojas – tā tam jābūt, tā ir labi un tā piederas: Ingas Gailes grāmata ir spēcīgāka nekā Andreja Jarovoja režisētā izrāde. Taču līdz grāmatai es netiktu, ja nebūtu izrādes, un bez izrādes netiktu arī līdz šim rakstam, jo Jarovojs palīdz saprast Ingas Gailes Ādamu un Ievu tiem, kam ar dzeju dzīvē īsti neiet.

Tieši šī iemesla dēļ gan izrāde, gan grāmata man sākas grūti. Izrādē režisors Ingas dzeju iesprostojis repā (“Kā dzeju padarīt vidējam skatītājam pievilcīgu? Varbūt modernizēsim poēziju un ieliksim to repā!”), ko Ivars Krasts bītu pavadījumā skaita Gustavo kaitinoši līdzīgā intonācijā. Savukārt grāmatā dzeja pie sevis jāskaita pašai, kas ir vēl grūtāk, jo man ar dzeju tiešām nevedas.

Iestudējuma sākumā tādu kā neērtības sajūtu rada Antas Aizupes tēlojums. Taču, kolīdz viņas varone izlemj “būt pati” un paziņo liktenīgo “Bet es iešu un ņemšu. Tā vēl nav bijis nekad”, es aizveros. Jāpiekrīt draugam, kurš pēc izrādes saka, ka ar savu Ādamu jūtas zaudētājs. Ievas tēlojums ir dabiskāks, lai arī teksta potenciāls abiem vienāds.

Stilīgas drēbes, skaisti cilvēki, skaidrs sižets un ilga, rūgta pēcgarša tiem, kas ir turējušies vienā ādas ļerpatā, kas ar trulu atsitienu plīst arvien garāka. 

Arhīvā lasi:
04/11/2011 - Blogi :: Marta Krivade – Arvo Perts