Kultūra ar tabakas garšu mutē
Kaspars Lielgalvis
16/11/2011
Ja ministri ir lielās ģimenes maka turētāji, tad Kultūras ministrijas pārziņā noteikti ir virtuve. Tur darbojas tie, kas cep un vāra, lai pabarotu daudzos brāļus un māsas. Viņi pārstrādā to, ko devusi Zemes māte – viens cep maizi, cits kūkas, cits kartupeļus, bet cits vāra zupas. Cepējiem ik pa laikam aptrūkst produkti, un tad tie atkal jāgādā rokā. Lai maize labāk garšotu un zupa nav pliekana, ar savā dārzā audzētajiem dārzeņiem vien nepietiek, ir jāiet uz tirgu, kur var dabūt eksotiskākus produktus, kuri sniedz ēdienam garšas nokrāsas. Tirgū neviens neko par brīvu nedod, tomēr ikreiz, kad cepēji lūdz naudu produktu iegādei, saimniece atteic, ka saime atvēl pārtikai aizvien mazāk līdzekļu, jo sapirkti jauni televizori, mašīnas un citas dārgas mantas, un tagad visa nauda ejot bankās. Tā nu labie produkti no tirgus līdz virtuvei nonāk aizvien retāk un sliktākas kvalitātes, bet cepēji turpina tik’ cept un šmorēt, pilnveidojot savu izdomu un iemaņas – no nekā uztaisīt kaut ko, lai saime nedzīvo badā. Garša vairs nav tāda, kā agrāk, bet vismaz kaut kas vēderā tiek.
Vienu dienu atnāk saimniece un saka: “Oi, tas labi, ka jūs te tā cepat un vārat, bet saime vairs nu nemaz negribot produktiem naudu dot, jo dēļ jaunās krīzes Eiropā un Amerikā čipšiem un kolai ceļoties cenas, bet mājas ēdiens tagad tik negaršīgs esot, ka to tāpat gandrīz neviens vairs neēdot. Vajagot kaut ko mainīt! Re, kaimiņmājas virtuvē ko līdzīgu čipšiem un kolai jau meistaro. Sanākot lētāk, un, ja izdosies īsto formulu atšifrēt, saimei garšos, un tā varēs kredītus nomaksāt, nebūs jaunās mašīnas jāatdod.”
Krīze Latvijas kultūrā nav saistīta ar globālo recesiju ekonomikā. Pie mums kultūras lejupslīdes iemesli jāmeklē jau krietni agrāk par 2008. gadu. Treknajos gados virkne radošo prātu sāka pelnīt “normālos” darbos, jo ar savu “mākslu” izdzīvot vairs nespēja, kamēr draugi dzīvoja cepuri kuldami. Tajā brīdī pārtrūka kultūras pēctecība. Tagad lielākā daļa to, kas “aizgāja” no kultūras, vairs nespēj atgriezties, jo ir pieraduši pie “normālās” dzīves vai kredīti žņaudz. Tieši tālab ekonomiskā krīze pie mums ir krietni smagāka nekā Igaunijā vai Grieķijā. Kultūra tautai ir kā prāta vingrinājumi. Ja prāts netiek trenēts, tas atrofējas un zūd spēja pieņemt adekvātus lēmumus stresa situācijās.
Un nav pat jāsalīdzina – cik liela nauda tiek tērēta kultūrai Igaunijā un cik Latvijā, bet jāvēro, kā naudas resursi tiek tērēti Latvijā kopumā. Kālab gan tiek maksāti miljardi jaunu tiltu, ceļu un māju būvniecībai krīzes apstākļos, ja nav kas pa tiem brauc un pilsēta ir pilna ar rēgu mājām? Un visi tie miljardi, ko latvieši diendienā izmaksā kredītos un līzingos par mantām, kas pēc pāris gadiem būs atkal jāmaina? No kurienes nauda nāk? Un uz kurieni tā iet? Un tieši uz jautājumiem sniegtajās atbildēs izpaužas hroniskais kultūras deficīts, nacionālās identitātes nenozīmīgums un solidaritātes trūkums.
Arī situācija ar Sarmītes Ēlertes izsludināto konkursu par jauna radošā kvartāla veidošanu Rīgā, Miera ielā ir jāskata kompleksi. Nav jābūt sociologam, politologam vai citam “logam”, lai redzētu, ka tautas kultūras un izglītības līmenis Latvijā tiek apzināti degradēts nu jau n-tos gadus, un nevis tas pats no sevis degradējas. Un viens cilvēks, lai arī cik ambiciozs būtu, nevar ar vienu klikšķi visu labot. Jebkurš ministrs arī ir tikai cilvēks ar vienu galvu, divām rokām un divām kājām, un 24 stundām diennaktī. Arī ministram ir nepieciešama palīdzība. Tālāk viss ir atkarīgs no tā, pie kā viņš vēršas pēc padoma un atbalsta – vai pie īstena sava amata pratēja, patriota, nesavtīga profesionāļa. Tādus tīrradņus visvieglāk atrast pašos grāsrūtos – starp tiem, kas turpina strādāt kultūras sfērā un ir cieši saistīti ar aktuālajiem kultūras procesiem, spītējot ierobežojumiem, ko rada sistēma.
Sarmīte Ēlerte diskusijā [prezentācijā un diskusija “Radošā kvartāla Miera ielā 58, Rīgā, loma radošo industriju attīstības kontekstā Latvijā un kvartāla idejas tālāka attīstība”, kas notika 10. novembrī] norādīja, ka mums tagad jāizmanto situācija, kad radošajām industrijām labvēlīgi noskaņoti esot uzreiz trīs ministri: Kultūras, Ekonomikas un Izglītības. Es, savukārt, teiktu, ka ministriem ir jāizmanto šobrīd labvēlīga situācija, lai uzsāktu dialogu ar nevalstiskajām kultūras institūcijām. Plaisa starp valsts vadītājiem un aktuālo kultūras procesu uzturētājiem pašlaik nav vēl nekāda lielā. Nestabilajā valsts ekonomiskajā un politiskajā situācijā pozīcijas var radikāli mainīties jebkurā brīdī, atliek kaut vai paraudzīties uz to, kas tagad notiek Ņujorkā vai Rīgas Domē. Pieminētie trīs ministri pavisam drīz var kļūt par potenciāla neizmantotājiem.
