Dīvaiņu klubiņš
Toms Treibergs
14/11/2011
Nesen iznākušajā žurnāla “Foto Kvartāls” gadagrāmatā starp citām iekļauta arī Reiņa Hofmaņa fotogrāfiju sērija LARP. Viens no darbiem atrodas uz izdevuma vāka, kas precīzi nostrādā interesenta virzienā: raisot viņā neizpratni par tik dīvainu tēlu kā šībrīža fotomākslas simbolizētāju. Tas ir apbruņojies kareivis, kura ietērpā steampunk estētika sajaucas ar ģermāņu kareivjiem tipisko atribūtiku.
Žurnāla “Foto Kvartāls” gadagrāmatas vāks ar Reiņa Hofmaņa fotogrāfiju no sērijas LARP
Četru burtu abriveatūra apzīmē vārdu salikumu Live Action Role Playing. Tas nozīmē, ka cilvēki sapulcējas vienkop, ietērpjas zinātniskās fantastikas, aizvēstures vai citādos kostīmos, kuru uzdevums ir pārcelt tā nēsātāju citā realitātē. Objektīvam pozējuši ļoti krāšņi šīs kustības dalībnieki. Tā kā dažiem no viņiem ir acīmredzamas problēmas ar lieko svaru, uzreiz gribas saistīt šo savdabīgo aizraušanos ar centieniem dzēst savus kompleksus vai vienkārši par tiem aizmirst. Patvaļīga un neiejūtīga attieksme. Varbūt to rosinājusi cita fotogrāfiju sērija, kuru ar sajūsmu pētīju žurnāla Esquire oktobra numurā, tā krieviskajā versijā. Tās autore: amerikāņu fotogrāfe Iveta Marija Dostanti. Viņa desmit gadu laikā apbraukājusi dažādus salidojumus, saietus, festivālus un tikšanās, kas notiek ASV un kuras rīko interešu klubi, aroda biedrības un fanu pulciņi. Viseksotiskākie man šķita Ilionisas štata apbedīšanas biroju salidojums, gadskārtējā suteneru sanāksme Player’s Ball, ASV-Korejas ķīmisko tīrītavu asociācijas izstāde, kā arī balonu pūtēju un formētāju salidojums Twist and Shout. Fotogrāfiju melnbaltais bezkaislīgums un tajās redzamo tipāžu groteskā pārņemtība “ar savu lietu” aizveda vēl tālākās asociācijās, proti, pie Diānas Arbusas nekautrīgajiem tēmējumiem viņas pazīstamākajos darbos.
Iveta Dostanti. Fantāzijas fanu salidojums FanFest
Foto no žurnāla Esquire
Gan Hofmaņa, gan Dostanti veidotajos attēlos vibrē viens un tas pats signāls: lai kā arī mēs pārējie nebūtu sakārtojuši šo pasauli un definējuši intereses, kuras potenciāli var kļūt par pieaugušu cilvēku aizraušanos, vienmēr atradīsies kas pilnīgi jauns un negaidīts. Kāda totāli neiespējama kombinācija; kāda kokteiļa recepte, kas lielākajai daļai cilvēku izsauktu nelabumu, bet vienai saujiņai domubiedru – baudījumu un katarsi. Šo autsaideru kaislību savulaik izcili atainojis kinorežisors Vess Andersons. Pirmās mīlestības apstulbinātais koledžas students “Rašmorā”, kurš vada septiņus interešu pulciņus un kā dalībnieks piedalās vēl septiņos. Okeanologs, kura aizraušanās ar zemūdens dzīlēm ir kaismīgāka, kā ar savu paša ģimeni “Ūdenspasaulē ar Stīvu Zisū”. Pat tik “normāla” nodarbe kā grāmatu izdošana tika padarīta par kaut ko stipri aizdomīgu, kad ar to nodarbojās Ouena Vilsona spīdoši attēlotais Mežonīgo rietumu tematikā iestrēgušais narkomāns-vēsturnieks lentē “Karaliskie Tenenbaumi”.
Kāpēc mūs saista dīvainais? Manuprāt, daļu atbildes veido analoģija par to, kāpēc cilvēki skatās sliktas ziņas: lai sevi mierinātu, lai sev apliecinātu, ka tas nenotiek ar viņiem. Daļu atbildes veido Umberto Eko traktējums par to, kāpēc cilvēkus piesaista neglītais. Soli pirms neglītā ir dīvainais. Kad pēdējais kulminē, veidojas pārmaiņa, kuras formālais rezultāts ir neglīts. Tā nav tikai estētiska kategorija, tā ir arī emocionāla, ētiska kategorija, kura var nest tīkamu virsslāni, bet zem tā – ko atbaidošu un baisu.
Iemesls, kāpēc Reiņa Hofmaņa un Ivetas Dostanti fotogrāfijās es sagaršoju atbaidošā un baisā atšķaidījumu, ir nošķirtība, ko veido iemūžināto cilvēku iešaurinātā interese, kurai viņi pakārtojuši lielu daļu savas dzīves. Vēl baisāk, ja tā ir ne tikai daļa, bet visa dzīve.
Taču laikam tas ir mans aizspriedums, ka interesantai dzīvei ir jābūt daudzveidīgai. Ka tai ir jābalstās realitātē. Lai arī no realitātes ir patīkami aizbēgt, vēl gaužām patīkamāk ir tajā atgriezties. Vērojot šos savādos ļaudis abās sērijās, mani pārņem aizdomas, ka viņi neatgriezīsies. Un, ja tā patiesi ir viņu apzināta izvēle, man nav iemesla to apšaubīt.
