BLOGI  
Arvo Perta centrs © Nieto Sobejano Arquitectos

Metropole ciematā 0

Tallinas mūzikas nedēļa. 25.–29. marts, 2015

Toms Auniņš
12/05/2015

Kā reiz kādā no intervijām minēja, iespējams, topošā ASV prezidente Hilarija Klintone: „Ja gribat patiesi labas beigas, nepieciešams vienkārši nožēlojams sākums”. Šodienas politiskajos apstākļos neizmantot neesošus reālu personu citātus būtu tiešām nožēlojami, ja ne grēks – vārda plašākajā nozīmē.

Par brauciena sākumu var uzskatīt kādu no vienkāršajām pasēdēšanām vēlīnās ziemas vakarā. Sēdējām dzīvoklī Lapu ielā, kurā reiz izšķīros, bet tagad tur dzīvo viens mans draugs, un... hmm... patiesībā pat viņš tur vairāk nedzīvo – atbraucis no Tallinas, viņš sāka bučoties ar meiteni, ar kuru dažas dienas vēlāk ievācās kopīgā dzīvoklī. Tā pavasarī gadās. Tātad, sēdējām dzīvoklī, malkojām kādu dzērienu un piepeši Pikaso – pēc vārda neapšaubāmi gleznotājs, lai gan tagad nodarbojas ar hiphopu – jautāja, vai nevēlos doties viņam līdzi uz Tallinu, uz Tallinas mūzikas nedēļu. Vēl pieteica, ka nebūs ne par ko jāsatraucas. Es, nelielas nostaļģijas vadīts, jo pagājušajā gadā arī piedalījos Tallinas mūzikas nedēļā (turpmāk tekstā TMW), piekritu. Kā vēlāk izrādījās, šī īslaicīgā izraušanās no ierastās vides bija dzīvības un nāves jautājums, jo ziema mani jau bija nospiedusi ne tikai uz ceļiem, bet jau grasījās likt man ēst zemi. Jāpiebilst, ka šogad nenoturība pret ziemu lika par sevi manīt daudziem, un kā zāles lieti noderēja kāds izbrauciens ārpus ierastās vides.

Visagrākajā no agrajiem piektdienas rītiem savācāmies Pokrova kapu rajonā pie Brasas policijas iecirkņa. Tur bija mūsu šoferītis no grupas Flame and The Rolltones – daudzsološais un spītīgais ģitārists Jānis, talantīgais un koķetais taustiņinstrumentālists Oskars un es. Abi čaļi devās uz Tallinu spēlēt Pikaso dzīvo pavadījumu.

Mašīnā bija daži diski – uzvilkusies dzeltenā Švamme (jā, tas pats Sūklis Bobs Kvadrātbiksis) vācu valodā, Rēzeknes zaļo pakalnu koris ar disku „Kalniem pāri”, Pitbull albums Global Warming, Fleima un Roltona disks un Helēnas Fišeres jaunākais ieraksts Farbenspiel (no vācu valodas – krāsu spēles. Jauks nosaukums). Visilgāk klausījāmies Švammi, bija pat doma klausīties to līdz pašai Tallinai, bet tas, visticamāk, būtu beidzies letāli. Laiku pa laikam ar Oskaru katrs ar vienu mazo austiņu no mp3 pleijera klausījāmies Sun Ra, War, jauno Kendriku Lamāru un vēl šo to.

Iebraucām Tallinā. Te jāsaka, ka TMW norises laiks un vispār agrs pavasaris laikam ir piemērotākais laiks, kad apmeklēt Tallinu. Pilsētas ritms, kosmopolītiskā ļaužu daudzveidība un piedāvāto izklaižu klāsts rada sajūtu, ka atrodies Londonā. Tomēr arī jārēķinās ar teju Londonas izmaksām. Katrs atsevišķs pasākums (un tādu TMW laikā ir vismaz 50 vienlaicīgi) ir par savu ieejas maksu – pieklājīgākie pasākumi maksā, sākot no 10 līdz 15 EUR, tomēr ir zināmi veidi, kā atvieglot TMW baudīšanu – galvenokārt ar radošu pieeju.

Līdz pat mūsu atbraukšanai nebija īsti skaidrs, kur mēs paliksim. Pasākuma vaininieks, gleznotājs Pikaso, ar smaidu paziņoja, ka esot mums sarunājis palikšanu pie vienas meitenes, saucot viņu Anna Līsa – viņa mūs izguldīšot gan savā dzīvoklī, gan savā mūzikas studijā. Anna Līsa TMW laikā organizēja vismaz vienu no festivāla skatuvēm, un komunikācijā ar viņu es nonācu pie vienas ļoti būtiskas atziņas – šis pasākums ar savu mērogu un kvalitātes standartiem audzina ļoti spēcīgu un organizatoriski spējīgu nākamo igauņu mūzikas pasākumu organizatoru paaudzi, kuri TMW vairāku gadu garumā būs ieguvuši neatsveramu pieredzi starptautiska mēroga pasākumu organizēšanā un komunikācijā ar visdažādākajiem cilvēkiem. Mums jau tagad Latvijā nav īsti ko likt pretī šāda mēroga laikmetīgam mūzikas pasākumam, un nešaubīgi paredzams, ka šī tendence turpmāko gadu gaitā attīstīsies ģeometriskā progresijā. Lieki piebilst, ka šis apstāklis ir ļoti būtisks mūzikas attīstības veicināšanā, varbūt – pats būtiskākais –, jo tik ilgi, kamēr mazām valstīm mijiedarbība ar to, kas notiek ārpus sevis ir minimāla, viss saglabājas lokālā līmenī, un lokāli mēs esam ciemats. Pēc būtības tas nav nekas slikts, vienīgi – absolūtā pretrunā ar visiem mūsdienu kolektīvās eksistences pamatprincipiem – atvērtas robežas, atvērts tirgus, atvērta, globāli aptverama informatīvā telpa un beigu beigās – vārda un izteiksmes brīvība. Bet ko gan tur daudz par brīvību... Jau Sartrs totalitārās Eiropas rītausmā lakoniski norādīja, ka brīvība ir smags slogs, ar kuru cilvēkam bieži negribas ķēpāties. Vai tik nav tā, ka tieši šai ķēpai ar brīvību ir izšķiroša nozīme?

Tātad – ballīte TMW laikā ir premium! Man šķiet – visu iespēju laiks un lauks. Viss atkarīgs, cik pats esi gatavs iesaistīties visā notiekošajā. Piedevām daļai igauņu meiteņu nez kāpēc pieņemts uzskatīt, ka latviešu čaļi ir vīrišķīgāki nekā viņu nedaudz atsaldētie igauņu veči. Ticu, ka tā bija tikai tāda vājība no sērijas ‘jums jau viss labāks’. Šajā ‘pie jums zāle zaļāka’ rotaļā mēs, baltieši, esam tiešām spēcīgi! Viens otram mēdzam žēloties, cik pašiem slikti, norādot uz to, ka pie kaimiņa, redz, meičas ātrāk gultā liekas, eksperimentālajai mūzikai vairāk klausītāju vai vispār – kultūras līmenis augstāks. Šo salīdzinājumu par kultūras līmeni dzirdēju saistībā ar teātri: Latvijā teātris it kā esot spēcīgāks. Pārrunājām šo jautājumu ar vienu latviešu teātra režisoru, kurš  ir strādājis arī Tallinā, un nospriedām, ka mēs tam īsti nevaram piekrist, jo, piemēram, igauņu teātris ir daudz drosmīgāks nekā mūsējais. Meklējām tam cēloņus un izdomājām, ka tas, iespējams, tādēļ, ka pie mums korupcijas kultūra attīstītāka, tādēļ arī esam bailīgāki un ierobežotāki nekā mūsu ziemeļu kaimiņi. Tas, protams, nav tik vienkārši, bet varbūt tieši otrādi – tas ir tieši tik vienkārši.

Zināmā mērā gribas pat ieteikt TMW laikā nepārdzīvot par visiem tiem pasākumiem, kurus neizdodas apmeklēt, galvenokārt tādēļ, ka 80 procenti TMW uzaicināto mūziķu ir visādi vietējie sīkie un labu koncertvakaru tāpat ir diezgan maz, jāizdomā maksimums divi maksas pasākumi uz vakaru un jābauda atmosfēra un enerģijas daudzveidība – arī bāros un uz ielām dzīve ir aktīva un atraisīta.


Klasiskās mūzikas reivs. Foto - Marit Ilison

No top pasākumiem pieminēšu divus. Pirmais – klasiskās mūzikas reivs. Bijušajā Tallinas katlu mājā, ko tagad sauc par Kultuurikatel un kur pagājušajā gadā norisinājās ekspresīvākais un radikālākais no TMW pasākumiem – Stalker un Baltic Music Scene, šogad notika reivs, kurā cilvēki dejoja pie Šostakoviča, Vāgnera un citu klasisko komponistu mūzikas! Industriālā vide izgaismota ar neona gaismām, cilvēki sadrūzmējušies kā reālā reivā un zālē DJ spēlē Šostakoviču vai pārmaiņus dažādus deju mūzikas ritmus, kuriem čellists nekautrējas piespēlēt, piemēram, Vivaldi „Četru gadalaiku” pamattēmas – briesmīgi, kas piedodams tikai uz avangardiskā koncepta rēķina. Izpildījums un idejas realizācija nedaudz kaitinoša un neskaidra, tomēr koncepts izcils, un jāatzīst – pie Šostakoviča mūzikas var tīri labi pareivot! Mēs diezgan ātri aizgājām tālāk.

Otrs – unikāls, teju VIP brauciens uz topošo Arvo Perta mūzikas centru. Šis ir projekts, kurš dotajā brīdī atrodas tiešā pirmsrealizācijas stadijā – no 80 iesniegtiem arhitektūras projektiem tika atlasīti 20, no šiem pēdējiem 20 jau ir izvēlēts viens gala piedāvājums – spāņu arhitektu biroja Nieto Sobejano projekts, kas ir lakonisks, maksimāli piejūras priežu mežu saudzējošs, teju caurspīdīgs veidojums, kura iekšpusē nedaudz aizdomīgā rakstā izvietotas zemē iemūrētās spuldzes, arī kopējā projekta forma atgādina kādu pusokultu objektu, kurā, starp citu, paredzēta vieta arī paša Arvo personīgi pasūtītai lūgšanu telpai.


Arvo Perta centrs. Makets. © Nieto Sobejano Arquitectos

Apskatījām paredzētā projekta rasējumus, izstaigājām pagaidu darba telpas, kurās katru dienu kopā ar pašu Arvo rosās viņa komandas biedri. Viens no vadošajiem projekta virzītājiem ir komponista dēls Mikaels, viņiem palīdz kopskaitā vēl varbūt kādi četri vai pieci cilvēki – tā principā ir ģimenes un draugu iniciatīva, kura pāraugusi ne tikai valstiskā, bet arī starptautiskā mērogā – Centrs uztur pastāvīgus kontaktus ar Arnolda Šēnberga centru Vīnē, ar Bendžamina Britena centru Lielbritānijā (par kuru gan nekādu info neatradu). Vairākus pēdējos gadus komandas galvenā nodarbošanās ir visu ar Arvo dzīvi un daiļradi saistīto dokumentu, pierakstu, dienasgrāmatu, nošu un pat e-pastu arhivēšana un digitalizēšana, jo jaunajā centrā visu šo desmitos un, iespējams, pat simtos gigabaitu mērāmo informācijas apjomu ir paredzēts konvertēt digitālā un viegli pārskatāmā veidā.


Mikaels Perts pie topošās ēkas skices. © Arvo Pärt Centre

Pagaidu telpās uz sienām redzami fotouzņēmumi ar komponistu un bijušo Romas katoļu baznīcas pāvestu Jāni Pāvilu II, kā arī ar tagadējo pāvestu Francisku. Uz sienām salikti vairāki starptautiski goda raksti un apbalvojumi. Uz pianīna, kuru pa retam mēdzot spēlēt pats komponists, stāv pareizticīgo ikonas un dažas personiski nozīmīgas fotogrāfijas.


© Arvo Pärt Centre

Lai raksturotu šī projekta vērienu, izmantošu paša Arvo Perta dēla Mikaela teikto: „Pēdējo 20 arhitektu vidū bija arī arhitektūras pasaules superzvaigznes, tādas kā Zaha Hadida, Rems Kolhāss u.c., tomēr beigās izvēlējāmies attiecīgo Nieto Sobejano Arquitectos piedāvājumu”.

Pateicoties lielam Igaunijas prezidenta Ilvesa entuziasmam un atbalstam, Arvo Perta centrs ir kļuvis par valstiska līmeņa projektu un lielāko daļu tā izmaksas segs Igaunijas valsts.

Es pats, piekritis braucienam, ātri vien sapratu, ka šis notikums no tīras izklaides jāpārvērš Pro izklaidē – un sestdienas vakaram sarunāju sev koncertu. Vērsos pie Sound Exchange laikā iepazīta igauņu drauga, kurš attiecīgajā projektā pārstāvēja Igauniju – Raula Kellera. Izrādās, viņiem tikko atvērta neliela, mājīga studija ar bāru un nosaukumu MIM Studio, kas ir Raula un viņa domubiedru MIM Project eksperimentu un uzstāšanās telpa. Pats Rauls tur eksperimentē ar modulārajiem sintezatoriem un radio ierīcēm, vēl viņi tur organizē digitālās dzejas (nezināšu teikt, kas tas ir) pasākumus, eksperimentālās un improvizētās mūzikas koncertus. Viens no MIM Project darbiem ir salīdzinoši nesen veikts eksperiments, kura rezultātā viņi esot radījuši līdz šim garāko skaņas atbalsi (delay) vēsturē. No kāda privāta radioteleskopa Tartu apkaimē, kas esot viens no lielākajiem privātajiem radioteleskopiem pasaulē, tieši pret Mēnesi ticis izsūtīts skaņas signāls, un tajā pašā stacijā signāls kā tieša fiziska atbalss saņemta atpakaļ.


© MIM Studio

Saistībā ar manu priekšlikumu uzspēlēt Tallinā tika izveidots neliels pasākums ar nosaukumu Toms Aunins in Town, kurā bez manis uzstājās arī pats Rauls Kellers. Rauls eksperimentēja ar manis jau pieminētajiem modulārajiem sintezatoriem, kuru skaņas dzīvajā sūtīja un uztvēra ar radio stacijas palīdzību, savukārt man bija speciāli igauņiem veltīts priekšnesums. Gribētos domāt, ka tiem, apmēram, 20 cilvēkiem, kas bija ieradušies uz šo pasākumu, vismaz uz kādu laiku tas paliks atmiņā, jo tiešām bija īpašs, sirsnīgs koncertvakars. Ar TMW tam nebija nekāda sakara. Gribu tikai piebilst, ka esmu igauņiem pateicību parādā par iedvesmu un atbalstu, ko guvu gan šī koncerta, gan visa brauciena sakarā.

Pēc koncerta sestdienas naktī ar ilggadējo latviešu–igauņu draudzeni Epu un vēl pāris vietējiem māksliniekiem devāmies pie viena no viņiem. Nakts vidū iemaldījāmies kādā nomaļā vietējo pusmūža sieviešu pirts tusiņā. Viena no viņām mūs sasauca no kāda pagraba durvīm, lai mēs nākot paballēties un pie viena iekurot meitenēm pirti. Mani vietējie draugi nevēlējās pat pievērst uzmanību šādiem pirmatnējiem uzsaucieniem, tomēr es uzstāju, ka mums jāiet kaut vai ‘iemest’ aci. Iegājām puspagraba telpā – viss galds nokrauts ar ēdieniem un dzērieniem, pie galda bez saucējas sēž trīs pusmūža sievietes. Uzzinām, ka vienai no viņām šodien ir dzimšanas diena. Jubilāre pa pusei sēž, pa pusei guļ galda galā – ar sarkanu seju un iespējami ieinteresētu skatienu tā nopēta mūs. Seja tai saķēpāta ar melnu flomāsteru, skaidri redzams, ka kāds centies tai uzzīmēt ūsas, bet sanācis kaut kas cits. Ballīte bija izdevusies – bijām gan pirtī, gan aukstā baļļā, gan arī viens pats laicīgi paspēju nozust, kamēr vēl, kā saka, kājas bija ar mieru mani nest.

Nākamajā rītā piedzīvojām milzīgu stresu, kamēr atradām transportu uz Rīgu. Pēcpusdienā pie autoostas iepazināmies ar čali no Pēterburgas, kas bija nevis redzējis mūsu 1/2H 1/2W koncertu Sanktpēterburgā festivālā SKIF pirms kādiem septiņiem gadiem, bet gan dzirdējis par to! Visa brauciena laikā mūs piemeklēja daudzas šādas patīkamas sagadīšanās. Atpakaļceļā klausījāmies šī krievu čaļa iedoto CD, kurš mūs pavadīja līdz pat mājām. Viņa projekta nosaukums – Oligarkh. Viens no maniem ceļabiedriem tikai piebilda: „Jā, šādu Krieviju mēs gribam redzēt – garīgu, modernu, enerģisku. Uzgriez skaļāk!”. 

Atgriežoties pie epitetiem par zaļo zāli un kur tā ir viszaļākā, gribu tikai atzīmēt to, ka man personīgi latviešu underground mūzika šķiet svaigāka un interesantāka par to, ko esmu dzirdējis no igauņiem. Mums tā ir netīrāka, mežonīgāka, niknāka. Ziemeļu draugiem, vismaz man tā liekas, tā ir mazliet par daudz orientēta uz klausītāju un ‘biznesu’, tā pazaudē kaut ko no savas neatkarības un svaiguma. Secinājums varētu būt tāds: igauņi dienās organizēs augsta līmeņa pasākumus, kuros uzstāsies latviešu mūziķi. Joks. Laikam. 

Ciešāku ieskatu aprakstīto brīvdienu muzikālajos piedzīvojumos varat iegūt Radio Naba „Skaņu meža” raidījumā, kas bija veltīts raksta autora braucienam uz TMW.

 

ARHĪVS: Pusīti griķus, lūdzu!* Toms Auniņš par „Skaņu mežu 2014”