BLOGI  
Matthew Lyons. Blue Screen of Death. 2009

Visi nemīl jūgendstilu 2

Vents Vīnbergs, arhitektūras kritiķis
10/11/2011

“Vai jūs atceraties tos laikus, kad mēs cits citam vēl neko nereklamējām,” tviterim retoriski jautā Agnese Krivade. Viņai vispār bieži izdodas pateikt tādus slēdzienus, kas skan kā absolūtas diagnozes. Un atmodināt populāro sindromu, ka visi vispārinājumi izklausās personīgi mērķēti. Tā vairums no mums, piemēram, privāti salecas, kad kāds pasaka “latvieši nevar…” vai “latvieši vienmēr…”. Tāpēc man terapijas nolūkā jāpastāsta bauma! Runā, ka manu pirmo arterritory ierakstu kaut kādos inteliģentos kursos esot izmantojuši kā šodienas kultūras pagrimuma piemēru. Gan iepriekšminētā sindroma, gan sava kreatīvā privātīpašnieciskuma dēļ tūlīt gan padomāju, ka ar pagrimumu viņi domājuši nevis tur pieminēto atkritumu mākslu, bet mana ieraksta tukšvārdību. Un tos divus nepareizos komatus. Bet tas nekas. Tas nozīmē (pat ja ikdienā tā neizskatās), ka šejieni tomēr lasa un apspriež.

Es arī lasu un apspriežu. Lūk, tieši pateicoties arterritory, veselu dienu blakus darbiem noturēju atvērtu Viktora Timofejeva mājaslapu un ik pa brīdim atpūtināju tajā acis. Visvairāk agrīnajā sadaļā, kur viņa telpas – transformera ideja pirmoreiz parādās klasiskajās arhitektūras skicēs. Vienmēr aizkustina, ja kāds it kā no malas tik nopietni interesējas arī par tavas kaislības objektu. Vai arī pasaka vai izdara kaut ko tādu, ko labprāt arī tu būtu pateicis vai izdarījis. Uzreiz gluži vai iepazīties sagribas. Vai vismaz steidzīgi atbildēt ar kaut ko tikpat labu. Bet mēs visi esam pazīstami ar tādu mākslas darba efektu. Un parasti arī zinām, ka šeit cerībām nav nākotnes. Ka autors ir vai nu jau miris, vai dzīvo pasaules otrā malā, un ka viņam kā personībai īstenībā ir maz sakara ar it kā radniecīgo tēlu, ko uzbur uzbudinošais mākslasdarbs. Vai arī autors vienkārši trāpa trendā, kura auditorija tu šobrīd esi. Kā Metjū Laionss (Matthew Lyons), piemēram, ar savu konservatīvo futūrismu (matthew-lyons.com). Timofejevs un Laionss, nebūdami ne pirmie, ne pēdējie savā žanrā, man trāpa vienādi, bet dažādās vietās, un liek man gribēt prast atbildēt ar kaut ko tikpat trāpīgu. Pastāstīt, piemēram, visādus dzirkstošus momentus par savu darba ikdienu Lukabukā, kurai blakus tagad atvērtas stāv abu džeku mājaslapas – visām tām lietām un grāmatām, un cilvēkiem, kuri pēc tām nāk, tādēļ šķiet kaut kādā ziņā radnieciski. Pastāstīt par to blīvo kultūras pieredzi, ko piedāvā mana darba ikdiena tā vietā, lai īgņotos vai dižotos pēc svešu pasākumu apmeklējuma. Pastāstīt, ko nozīmē šī ieraksta virsraksts, starp citu. Ja vien nebūtu tā Agneses Krivades sākuma jautājuma.


Viktors Timofejevs. August 12. 2007

Arhīvā lasi:
28/10/2011 - Blogs :: Vents Vīnbergs – Bezbērnu pieaugušie
20/10/2011 - Blogs :: Vents Vīnbergs – Zinātniski pierādīs Vēja māti
07/10/2011 - Blogs :: Vents Vīnbergs – Aiz tā visa kāds stāv 
25/09/2011 - Blogs :: Vents Vīnbergs – Vecā sētnieka piedzīvojums 

Vents Vīnbergs - 10.11.2011 18:54
ja es būtu pateicis, kā ir - hipsteru baroks (bet tik un tā patīk, kā patīk visiem, kas ietilpst šīs kustības late majority sektorā), tad neviens tālāk vairs nelasītu. Bet es protos, es protos. Lēnām.
aurora rubinshtein - 10.11.2011 18:32
Es tomēr iebildīšu par birku, ko piekāri Metjū.
Ja es piedalītos, kādā intelektuāļu spēlē, kur man noteikti viņš jāraksturo, tad es teiktu, ka tas ir tas pats vecais hipsteru baroks un kosmiskais romantisms a la Fab Ciraolo un miljons citi mūslaiku dezaineri. Konservatīvais futūrisms nekad nemēdz būt dekoratīvs, tas ir viens, otra lieta, ka konservatīvisms mūs šobrīd tā saista ar to, ka ir nepolitkorekts un neļauj nevienu ielikt kādā plauktā. Ne latviešus, kas visi kaut ko vienādi dara, ne arī kādus citus. Bet lai mēs šobrīd izstūrētu no tā dekoratīvisma un tukšvārdības ārā, vēl par daudziem terminiem ir jāvienojas.
Pirms mest birku un čeku ārā, pārliecinieties, ka izlasījāt, kas uz tiem rakstīts un ka visu sapratāt.
Paldies, ka raksti!
Mēs "šejieni lasām", haha